es daudz esmu cerējusi uz pašpietiekamību - tak aizvien skaidrāk redzu, ka tā nav iespējama (ok, nerunājot par dažiem guru augstu Himalajos:).. ar pašpietiekamību domājot reālu pašpietiekamību, ne gluži spēju justies labi ar sevi un netiekties pēc nemitīgas apkārtnes uzmanības un atzinības.
jebkurā gadījumā - šobrīd mēs runājam vairāk katrs ar sevi, čubinamies ap savām emocijām. JO - atzīstos godīgi, 100%īgi nesapratu, ko man teici tu un pat varbūt to, ko teicu es:)