Še, pamēģini dzīvi! Pamēģini atvērt acis, ieraudzīt un pēc tam neredzēt. Pamēģini prātu, sajūtas, emocijas, personības, identitātes, komfortu, vēzi un cilvēkus. Pamēģini [ne]nogalināt, nenomirt un nedomāt! UN? Bez UN? Letarģiski konvulsīvā veģetēšana, blood!
Teju katru gadu augustā man šie fakinie mēģinājumi ir noriebušies līdz truluma reibonim. Šobrīd pat aizsniedzamā jūra smārdo un pūst savā sasirgušajā stāvoklī man līdzi!

Ar G. secināju, ka vairs neprotu formēt viedokli par cilvēkiem. Nespēju pateikt neko labu, neko sliktu, tāds kā tukšums, kad jāpārvērš pieredzes dimensija vārdos. Tajā brīdī būtu negaidīti sasitis plaukstas un šķiet, tas krietni vairāk izskaidrotu kā piedzīvoju cilvēku, nekā verbalizēti ierobežot viņu aprakstos. Agrāk biju staigājošs viedokļu murskulis, gan uzsūkto, gan producēto. Šī pat ir tāda kā destruktīvi gaistoša norāde, ka kūļājos prom no netikumiem, kuri bremzē tuvošanos pirmās rindkopas noskaņas nāvei. Tomēr neesmu tik auksts kā vienmēr šķitis. Vienmēr priecējusi ziema, jo jūtos iederīgs ar savu augsto, auksto, nekustīgo cietokšņa mūri. Šī ziema noteikti mani atkailinās līdz pīšļiem.

Še-šie-šī-šī [loop mode ON, mantra gatava].

Redz' kā, kamēr pabeidz burtiņvirtenītes, tikmēr nihilisms aizbēdzis, hah!