Jūs jau noteikti zināt to sajūtu, kas urdz mainīt sevi cēlu mērķu labad... Pirms vairākiem mēnešiem zināju, ka nespēšu, bet tomēr esmu mainījies. Manuprāt, ļoti. Mazāk dzīvoju patīk, nepatīk varā un ne tikai. Jo vairāk atklāsmju, jo tālāk attālinos no sevis uzbūvētā cietokšņa, jo mazāk vēlos nomirt [ko katru gadu augustā nopietni apsveru] un tuvāk saplūstu ar visu apkārtējo, gan taustāmo, gan netveramo.

Svētdien tikos ar Elīnu Š., pēc gadu ilgas pauzes, jo viņai ir divi mazi suņi, neskaidra dzīves vīzija un brūnas acis, bet tas viss bija izgaisis. Klausījos un uztvēru viņu kā citu sevi, un tas bija brīnišķīgi, jo viņa, apķērīga dāma būdama, savos 23, lieliskā sapratnē spēja pat apraudāties mana kārtējā monologa ietvarā, kurā apcerēju necilvēku laimi. Pieskāros viņai, kā svešam sev nevis silti medījamai gaļai, kā agrāk, kad biju sievietes reducējis līdz kaut kam tik nebaudāmam, stingri apšaubāmās cēloņsakarībās. Baskājām izbridām piemājas mežu, kailķermeņos glāstījām zemsedzi un atklāti cilājām dziļas tēmas un paradigmas. Saprotams, ka nespēju neievērot/nepiefiksēt/nenovērtēt/neizslēgt dabiskos matus, nagus un personmasku, lai cik paradoksāli tas nešķistu, arī ādas tvirtuma un bāluma pakāpi ne tik. Lai šīs, acīm derdzošās, nianses/kvalitātes [kas izslēdz pārējā kritiku] neievērotu, man būtu jānomirst uz neatdzimšanu. Bieži sevi mēdzu traumēt ar detaļām, nevis kopumu. Nespēju [pagaidām] vienkārši skatīties saulē un redzēt sauli, jo redzu kā tek asaras, cepas āda, kalst alveja, žūst peļķes, kūst sniegs, citi neskatās saulē utt. Atgriežoties pie rindkopievada - vērtīga tikšanās.

Jaunciema Maximas kasierei teicu, lai pieskaita arī aiz manis stāvošā kunga sāli, bet viņa nelaipni lepni man jautāja: kāpēc? Viņam taču ir nauda [ko es dzirdēju kūļājamies viņa plaukstās jau vairākas sekundes], uz ko atcirtu - vai jums ir žēl, ka cilvēkam nopērku sāli? - klusums, nepiemēroti izgrūstā pietvīkumā. Ejot uz auto pāri ceļam, attālināti dzirdēju krievu izlaustu "paldies" no tā vīriņa. Šis bija jāpieraksta, jo vienmēr esmu ļoti laipns pret kasierēm/pārdevējām, jo tā vietā, lai uzsmaidītu, viņa izvēlējās situāciju. Tomēr, tomēr jāsecina, ka mēdzu provocēt situācijas un vērot citus tajās. Ak, šīs spēlītes.

Saprotu, ka neprotu multitaskingu darbos. Nespēju pievērsties programmēšanas projektam, kamēr degošie klienti alkst savas mantiņas ar zobratiem. Neesmu bijis atvaļinājumā astoņus+ gadus, jo tas nešķita svarīgi. Tagad vēlos pamosties bez sapņiem par darbu un problēmu risinājumiem, būt mierā, kas nepārtraukti laužas uz āru. Multitaskings darbos kā ar L., E., S., B., lai top!

Vēsas, liesas miesas, šluss!