Dienas prieciņi - June 24th, 2010

Beigu beigās tiešām ar aizbraucām pie Skudrām. Un man likās, ka visi mani ienīst, jo es gandrīz sasitu glāzītes, ieskrēju ar tām stikla durvīs, izgāzu pār visu galdautu sulu un gandrīz "noslāpēju" ugunskuru sametot tajā slapjās salvetes. Teiksim, es biju priecīga par iespēju tikt prom.
Atpakaļ tikšana gan bija īsts piedzīvojums, kas prasīja vismaz divas stundas, jo mēs nokavējām pēdējo derīgo autobusu, tad atradām vienu, kas tā iešķībi brauca vajadzījajā virzienā piestājot "Eglīšu mantiņu rūpnīcas" pieturā un no Lejas ielas rajona gājām kājām uz mājām šķērsojot kapus bez desmit minūtēm pusnaktī. M. nu ir prom pie šaubīgiem tipiem, bet viss būs labi un es esmu mājās.
Laimīga, jo man pieder visa nakts un es varu izvēlēties, kā to pavadīt. Pagaidām gan vēl tikai klausos bītlus, graužu semuškas un gaidu zvanu.

Just arrived.
Un man ir sajūta, ka iet gulēt būtu noziegums. Bet es eju, tik drusk palasot apelsinu un pie sevis klusi dungojot "cik forši, cik forši!".

Es tomēr izbraucu ar velo un ārā bija nepiedienīgi gaišs, klusumā atklājās ka velo izdod visādas dīvainas skaņas un tā kopā mēs aizmocījāmies līdz Daugavai, pārceļoties pār Krasta ielu kā reiz visneērtākajā vietā. Un pie Daugavas neko citu nemaz nevar darīt, kā vien vērot ūdeņus un apcerīgi grauzt snikerīti un to es arī darīju, kauč nelabi man drusku bija.
Un, pats sensacionālākais, es atceļā sāku klausīties mūziku un nāca tik tā labākā, kas mani iedvesmoja vēl vienam līkumam caur vefu un tur, izrādās, ir īsta republika! Dīvainas pamestas celtnes, caurumi zemē un milzīga salauzīta strūklaka/mūžīgās uguns vieta. Es takš tur bieži iegāju, bet par šito visu gan nenojautu.

Japs, tagad es pamodos pus3jos un nezin ko darīt, gribas matus mazgāt, bet redzēju Juri grabināmies pie garāžas. Galīgi vēl negribas braukt.