Dienas prieciņi - June 23rd, 2010

Atkal jau diena izlaista, bet "vakardiena" bija jauka - zāļu tirgus, kas vācās nost, un Tate, kas beidzot teoriju, mani apbēra ar dāvanām. Es viņai piparkūku leduslācīti, viņa man mīksto leduslācīti, grāmatu un jaciņu. Un mēs dzērām tēju ar ābolu un šokolādi, un kad viņa sāka runāt par sienāžiem, ko viņa bērnībā turēja burkā un kas pīpēja, es pavisam apmulsu.
WTF?
Pīpējoši sienāži?

Gandrīz no katra ceļojuma es savedu mājās bezmaksas presi un krauju kaudzē lai kādudien izlasītu, un šodien, uz to pamudināta, izmetu vairākas Londonas metro dalītās avīzītes.
Es priecājos, ka pagaidām vēl mūsējie neraksta tik kaitinošā stilā kad pat mājsaimnieces kāzas tiek pārvērstas par ilgi gaidītu un aizkustinošu sensāciju.

...and I'm gonna spoil it like every other day available.
Es nezinu, ko darīšu jāņos, bet, visticamāk, kaut ko nožēlojamu vai gulēšu.

Apmierinot savas personības infantilo pusi, turpinu iepazīt bērnu bibliotēkas dārgumus. Žaklīna Vilsone man visnotaļ patika jau no agrāk lasītajām grāmatām, kaut šī tomēr stilistiski atšķīrās, jo nebija tik bērnišķīga.
"Aizraujošs aizliegtas mīlestības stāsts" izrādās, ir par skolnieces un skolotāja mīlestību, tomēr tāds krietni dīvains, iekļaujot pagalam vecmodīgu ģimenīti, pašdarinātus neglītus tērpus un runāt neprotošu tēvu. Lasot es galvenās varones vietā jutos neērti, jo viņa bieži vien rīkojās tiik stulbi, ka nebūtu ne ticējusi. Bet tā varētu būt labas lasāmvielas pazīme - raisīt emocijas un iedzīvošanos, bērnu literatūra par to nevarētu sūdzēties, ja tā.

M. labestības lēkmes rezultātā ir uzklausīts mans pīksts, ka man nav savu smaržu, un nu man ir oficiāli uzrāvināts John Galliano smaržu paraudziņš, ko būt varējusi dabūt tāpat.