Dienas prieciņi - June 16th, 2010

Pagājusī diena bija šausmu pilna, jo smagi strādāju jau no agra rīta - sapnī bija jālaiko visdažādākās kleitas, kas visas kā viena man bija par lielu un pretīgās krāsās un mani aizvien vairāk pārņēma panika, ka nebūs ko vilkt. Bezmaz jāpriecājas, ka jāceļas uz eksāmenu. Vispār dīvaini, pareizāk būtu, ja es murgotu par to, ka sajaucu imparfait ar condietionnel vai tamlīdzīgām muļķībām, bet re kā, zemapziņa nodod.
Pirmās daļas, kā parasti, šaubīgas, bet runāšana biedējoša. Cerams, viņi vērtēs tikai teikumu konstrukcijas, bet ne saturu, jo es galīgi, galīgi nesapratu, ko runāju.
Pēc tam es biju laimīga un brīva, bet vestibilā satiku Šmitu un pieklājības pēc bija jāparunā, kaut arī man vienmēr liekas, ka viņu garlaikoju un labāk būtu bēgt uzreiz. Ir vismaz divi cilvēki, kas man vienmēr liek justies nožēlojamai - uzskaitē Šmits un Edgars, jo ir sajūta, ka viņi visu laiku par mani smejas un provocē, bet brīžos kad vajadzētu atmest kādu aizsāvības pretjoku, man nekas nesanāk.

Bet, bet, bet! Man būs kleita! Lai cik dīvaini, atradās salonā A, pavisam melna un ar mežģīnēm, baidos, ka arī ar organzas rozi, visas veikalā esošās pārdevējas man sniedza padomus, kā labāk, sākot jau ar salona īpašnieci un vispār, tagad jau man vienalga, kas notiks, galvenais, ka man nekas nav jāmeklē. Vienīgais, ko es gribēju ir Vivienne Westwood melnās matētās kaučuka kurpes, bet izklausās, ka drīzāk nespīd nekā spīd.

Paul Berry

Man nekad nav patikuši šī veida cilvēciņi, viņi vienmēr likās tik biedējoši, jau kopš kaut kādām latviešu multenēm un vēl baisāk palika pēc komentāru palasīšanas, tāpēc es sēdēju visai trusīgi, jo esmu jūtīga pret šādām lietām un vislaik naivi cerēju, ka šoreiz Smilšuvīrs neatnāks.
Čiks.
Es biju sagatavojusies kam briesmīgākam.

īsfilmas ir tiiik foršas! Katru dienu katram vismaz trīs!
Kaut gan varbūt labāk pa mazam gabaliņam, ka tik varētu noturēties...

Šodien man bija jāpārcieš šis tradicionāli trumatiskais pasākums - frizieris. Jā, man vēl aizvien nepatīk, jo nejūtos tur dabiski. Man mazgāja matus un es nekādi nespēju atslābināties un nezināju, kur likt rokas un kur skatīties, man nepatīk tā bezpalīdzīgā situācija. Tas pats arī frizējot - nav ne jausmas, kur lai skatos, spogulī tak ne, no tā es vienmēr cenšos izvairīties un nekad arī nesaprotu, vai man būtu jākomunicē ar frizieri, runāt jau nav par ko, bet klusums ne vienmēr ir komfortabls...
BET, tagad man ir brīnišķīga īmofrizūra, tāds burvīgs šķībs matuceliņš un mati, kas vislaik aizsedz seju.