Dienas prieciņi

Es biju pie friziera un tā bija laikam līdz šim interesantākā vieta, kur es esmu frizējusi matus, kaut arī tā vispār nebija interesanta vieta - tas bija parasts dzīvoklis, kurā matus mazgāja, galvu pārliecot pār vannu un matus grieza datorkrēslā tieši blakus tualetes podam. Tik mīlīgi! Vismaz man beidzot bija friziere, kas bija latviete, turklāt ne pārāk īgna.
Starp citu, Montijs Pitons totāli nav interesants, nabadziņu idejas mūslaikiem ir pārāk dzirdētas. Bet es būtu smējusies 8 gadu vecumā.

Un, protams, lija. Diez kāpēc vajadzēja tik rūpīgi ar fēnu žāvēt matus?

Šodien biju uz pirmo nodarbību pie Tates. Atkal jau būs jāpaiet laiciņam līdz pieradīšu pie viņas - tik ļoti atšķirīgus cilvēkus es ikdienā parasti nesastopu. Bet tas jau ir labi.
Vēl es biju pie kosmetologa. Un man kā vienmēr traumu uzdzen tas, ka mani aiztiek nepazīstams cilvēks, turklāt es jūtos vainīga, ka nevēlos nepartraukti runāt. Bet ja atslābinās, tad var iztēloties par baltu jēriņu, kas dzird tikai lietu un skonto mūziku kaut kur fonā. Un ostīties, mēģinot uzminēt, ko šoreiz viņi tur izmanto.

Šodien man bija jāpārcieš šis tradicionāli trumatiskais pasākums - frizieris. Jā, man vēl aizvien nepatīk, jo nejūtos tur dabiski. Man mazgāja matus un es nekādi nespēju atslābināties un nezināju, kur likt rokas un kur skatīties, man nepatīk tā bezpalīdzīgā situācija. Tas pats arī frizējot - nav ne jausmas, kur lai skatos, spogulī tak ne, no tā es vienmēr cenšos izvairīties un nekad arī nesaprotu, vai man būtu jākomunicē ar frizieri, runāt jau nav par ko, bet klusums ne vienmēr ir komfortabls...
BET, tagad man ir brīnišķīga īmofrizūra, tāds burvīgs šķībs matuceliņš un mati, kas vislaik aizsedz seju.