Dienas prieciņi - April 24th, 2010

Ok, varbūt arī īksķi tika turēti pārāk cieši - esmu ieguvusi otro vietu valstī, kaut arī visi man bija paredzējuši trešo. Mana nekaunība ir šausminoša un man vajadzētu zināt savu vietu un iet nokaunēties. Bet es tik un tā nedaudz priecājos - tas izklausās ļoti jauki un cēli, turklāt mani tagad gaidīs vēl vienā fakultātē, kur es īsti negribu mācīties - budžeta vieta skan kārdinoši, bet apgūstamais priekšmets galīgi draņķīgi...
Un tagad pievērsīsimies brīnišķīgai, neko nedarošai sestdienas pēcpusdienai, ko gan nedaudz aptumšos vainas apziņa par nekā nedarīšanu.

Traki tas ir, bet talkā es nepiedalījos. Un vēl es tikko atcerējos, ka šodien vajadzēja braukt uz Tricotage Dramatique teātri, beidzot redzēt izslavēto Simona meistarību un tā, bet man nav iekšā. Tā vietā es palikšu mājās, īdēšu par to, cik daudz jādara, bet neko nedarīšu.
Toties man drusciņ ir iedvesma pārrakāt savus ilgi krātos papīrus (laikam jau lai izvairītos no mācīšanās).
Nezin kāpēc esmu atzīmējusi nepieciešamību papētīt Kristiana Šada darbus, laikam jau pēc vēstures skolotājas ieteikuma kaut kad sen. Bet ja vienīgais, ar ko viņš ir īpašs ir atkailinošas un neglaimojoši reālistiskas gleznas, tad lai jau paliek aizmirstībā, šis nav mans, kaut arī dadaists.

[Christian Schad, Sonja, 1928]

Manā dzimšanas dienā izskanējis un visai wtf, bet jauks:
I.Z. – Es cenšos lietas nepirkt. Nu labi, pārtiku un saldumus.
J.L. – Ja, ir jābūt mīkstai vietiņai!