|
[06 Aug 2007|04:37pm] |
|
Mīlestība padara cilvēkus ļaunus.
|
|
|
[06 Aug 2007|01:42am] |
|
ja ierakstīt kā saliecas čurkstot sadeg mazs cilvēciņš un pārvēršas pelnos
|
|
|
[27 Jun 2007|03:13pm] |
|
Man drīz izbeidzas tukšuma krājumi.
|
|
|
[27 Jun 2007|03:11pm] |
|
Pats pie visa vainīgs.
|
|
| motus animi |
[26 Jun 2007|11:58pm] |
|
Mēģinu kautko pateikt, bet vārdi iekrīt kuņģī. Klausies, man vajag iekšēji un daļēji nomirt, tad visiem būs Alles in Ordung. Tikai bišķiņ vairāk jāpacenšas nekā iepriekš. Iecirsties lapā un uzzīmēt, uzrakstīt, ja? nē... Galvenais netiecies vairs pēc neviena. Gulēt vajag, tikai tā vairs varu no sevis aizbēgt. Jeb ne no sevis. Ej prom, lūdzu, kas tur manī ēdas. Es tevi jūtu, jo jušana esi tu. Aizveries! Es eju prrom
|
|
|
[21 Jun 2007|10:59am] |
|
Vārdus nevar "ņemt atpakaļ". Viss, kas ir izteikts vairs nekad nevar tikt atgriezts Tavā mutē. Vārdiem ir pašiem sava dzīve.
|
|
| AN |
[28 May 2007|12:51pm] |
"If you want an easily detonated AN mix try ANwax. Go to the nearest store an buy a bottle of wax floor polish, add 3% (it won't hurt to add some Al either, a few extra ml of acetone can allso be added to make the mixing a bit easier)of the polish to finely powdered AN and simply pour the mix into the casing without tamping it. A 2g cap will be sufficient to detonate it."
"I've never tried traditional prilled ANFO, allthough I have tried powdered ANFO. The first time i tried it 2 years ago I got a partial detonation of a 1,5kg charge, I used a 40g AP det, not very well pressed either, just tamped."
"The second time last summer I very succesfully detonated a 0,57 kg ANrapsoil charge, with a 50g ANNM charge. The AN had a very low density and was very porous. I had recrystalized it and foamed it to lower the density. A 20g booster had probably been enaugh but I hate missfires so I used a 50g just to be shure."
|
|
|
[09 May 2007|03:33pm] |
|
Tapēc ka tārpi saēd manu sirdsapziņas līķi...
|
|
| II |
[02 May 2007|04:22pm] |
Izlauzies no apaļās, trauslās kastes, ja to tā var saukt, ieraudzīju pietiekami gaišu apkārtni, kuru apgaismoja itkā tumšināta, tomēr pietiekama gaisma.
Visapkārt virmo viļņu atspulgi, visapkārt arī krasts.
Lēnām gāju caur applūdušo, perfekti apaļo ieplaku.
Kāda forma...
Ar katru soli izbaudīju silto šķidrumu, kas apņēma manas pēdas. Sīki vilnīši ar gludām mugurām trinās ap maniem ceļiem.
Pēkšņi ieraudzīju durvis. Turpat, rokas dziļumā bija durvis. Zem ūdens. Uz leju.
Jāslēdz vaļā...
Noņēmu dīvaino rombveida atslēgu, kas smalkā ķēdītē karājas man ap kaklu. To es dabūju no kāda ubaga. Viņš man lūdza iedot kautko no sevis. Kautkas viņa acīs neļāva neizpildīt šo lūgumu. Brītiņu padomājis atdevu kurpes... Uzmaucis tās sev kājās, pretī viņš man pasniedza atslēgu. Ilgi pētiju dīvaino atslēgu un no kāda metāla tā darināta, bet tā arī nesapratu, ubags, saraisījis kurpjušņores, ātri aizgāja. Viņa gaita bija aristokrātiska un pārliecināta. Viņš bija karalis.
***
Ielieku atslēgu durvīs, tai paredzētajā vietā. Griežu uz vienu pusi... Nekas. Uz otru. Atkal nekustas ne no vietas.
Baigi labi, šitā atslēga domāta kam citam...
Pagrozu vēl šā tā...
Duraks! Nepareizi ieliku taču!
Tikko, ka izvilku ārā atslēgu no cauruma, durvīs noklaudzēja aizbīdņi un tās iekrita. Siltais šķidrums strauji rāvās uz durvju atklāto tukšumu un aizrāva līdzi arī mani.
Kritu un slīku reizē. Pilnīgā tumsā.
Pilnīgi pazaudējis laika izjūtu grimu gan maigajā tumsā, gan šķidrumā, kas patīkami sildīja plaušas, nemaz neizraisot spazmas.
|
|
| Nemetodiskas paraempīriskas audzināšanas sekas subjektos. |
[26 Apr 2007|04:07pm] |
Viņa vairāk nebija, vēl nākamajā piektdienā viņš bija. Tā es iemīlējos viņā.
Esam pazīstami 6 gadus bet ne reizi nebijām runājuši, bet šovasar tas notika.
Es jau no dzimšanas čurāju gultā bet tagad es eju devītajā klasē.
Es bez vilcināšanās alkohola iedarbībā sāku nodarboties ar seksu.
Devītajā klasē daudzi aizgāja uz citām skolām, bet es salauzu kāju.
Mums ir nelielas problēmas ar draugiem. Nepārprotiet - draugu mums ir ļoti, ļoti, ļoti daudz. Daudzi pat tādi kurus pirmo reizi redzam.
Kādu no mums nekas nešķir.
Es nevaru izlasīt savas dzīves jēgu.
|
|
| Prazeodima sekaS |
[26 Apr 2007|04:03pm] |
Mēs ar masu izmantojam kopības momentu.
Marksistiski ļeniniskais trakts ir īpašs locekļu identificēšanas un darbinieku apmierināšanas ieguldījums.
Citādi sakot ir iespējams jutīgāks spiedums savstarpēji diskrētā praksē.
Spēju realizēt gribu ietekmē locekļu izturēšanās un ietver sevī
savstarpējo kompetenci un citus raksturlielumus.
Mijiedarbības analītiskās kombinācijas, attiecībā uz indivīda
orientāciju, tiek lietotas dažādās formās un tiek pasargātas, jo tās
ietver sevī vēlamo ieeju.
Biheviorisms stimulē personiskās uzmanības rosinātāju slēptos cēloņus.
Grušins vienmēr pastāv uzreiz uz visa priekšmeta. Vienlaikus nostājies uz tīras koncepcijas un uz tās veido ideālo metodi.
Sabiedrības izaugumus var attēlot noteiktā telpā.
Imitācijai ir tendence ne mazāk ievērot masu, lai varētu saņemt tradīcijas.
Matu veidošanās process nav beidzies un prasa līdzdalību.
Dod saviem locekļiem mērķus. Noviržu neitralizācijai arī ir savs mērķis. Sasprindzinājuma noņemšana ir atkarīga no locekļu apjoma, struktūras un citiem indivīda raksturlielumiem.
Es rodu savu izpausmi problēmā. Ļoti grūti un reāli.
Dzīves komunistiskā audzināšana ir precīzi pārdomāta.
|
|
|
[11 Apr 2007|08:23pm] |
manas jūtas bojā savu un citu dzīvi
pilnīgi slikti metas
machina ex homo
jākļūst par mašīnu
to neciena, bet vismaz nenīst
perfektu mašīnu...
|
|
|
[27 Mar 2007|06:35pm] |
blakus pagalmā tantes uz auklām izkāra visādas apenes
toties netālu koku zaros mētājās dažādi paltraki
nopūtos un pamanīju, ka kautkā nav
un nepamanīju, ka kautkā ir
"vot stulbenis" nodomāja pavasara maigais vējiņš
kurš plūda caur netīro sietu
es tikai debili pasmaidīju
bet neko sliktu nedomāju, nē
|
|
| sapnji |
[27 Mar 2007|11:35am] |
pamestajā metālapstrādes rūpnīcā, kurā sakausējumu liedināšanas korpuss bija pārvērsts par slepenu krematoriju, vakar mobilā desantgrupa veica reidu. netika apstiprināta jebkādu būtņu, vai to ķermeņu klātbūtne. militāro spēku karavīri pēc operācijas atskaitījās, ka telpās jutuši neciešamu miesas deguma smaku, redzējuši nesenas aktīvas darbības pēdas un darbojošas krāsnis. starpnacionālu apvienoto militāro spēku operācija uzskatāma par veiksmīgu, rūpnīcas teritorija un iekārtas tika izolētas un gaidāma to iznīcināšana.
******
es ienāku istabā. žalūzijas ir aizvērtas, te ir tumšs. es pieeju pie loga un pagriežu žalūziju attaisāmo... ieraugu mutuļojošas tumši pelēkas debesis, ka ik pa laikam aizsedz ārkārtīgi spožo sauli, kas pat caur divām stilku kārtām dedzina miesu... mākoņi neprātīgā ātrumā izplešas un aizveļas tālāk. bet es skatos spožajā saulē cau žalūziju korizontālēm.
|
|
|
[06 Mar 2007|08:19pm] |
|
bļēē bļēēē
|
|
|
[28 Feb 2007|09:37pm] |
čau, es te viskautko gribēju rakstīt, bet izdomāju, ka nē.
jā, labi.
mhm.
|
|
|
[26 Feb 2007|06:28pm] |
Meļi melo
Vergi vergo.
Novērtē manu nepilnvērtību!
Manu nesaprotamo laiku.
To, kas nāks, kas aiziet
Kas ir ap mani.
|
|
|
[26 Feb 2007|02:12pm] |
Bļaģ, kur ir aktivitātes rinda?...
***
"Jaunais cilvēk, vai iedosiet man, lūdzu, pāris sērkociņus. Man kastīte pašai ir, tikai sērkociņu nav..."
Un es iedevu veselu, pilnu kastīti. Kāds prieks!
***
Šonakt pusgulēju. Drausmīgi miegs nāca. Un neviens nemodināja. Nokavēju jau tā nokavēto skolu.
Un atkal neko neizdarīju. Pedālis-bremze
Hihi
Tur nav nekā smieklīga, bļaģ!
|
|
|
[24 Feb 2007|09:18pm] |
Arvien dziļāk mēmajā jūrā.
Klusās sāpēs dzirdu.
***
Es neesmu ģimenes ārsts, esmu pataloganatoms. Jūs mani neiemīlēsiet...
Un gāja garš puisis gariem soļiem
Garos zābakos ar gariem matiem.
Kāpa pa stacija slidenajām kāpnēm.
Es laipni:
"Jūs tikai nepakrītiet, metālista kungs..."
Teica atkritumu kondensāts
Darvas pile.
Aj, nē, neklausieties viņā,
Viņš ir mūsējais.
Ha
PS
Es ir mūsējais
|
|
| I |
[23 Feb 2007|02:56pm] |
Tālumā dzirdēju dīvainas skaņas. Tādu kā lēnu melodiju. Un cilvēku sarunas. It kā noklausītos caur biezām durvīm. Nevarēju ciest, ka šie cilvēki nerunāja ritmā ar melodiju. Smagi pacēlu plakstus. Iepriekšējo pretīgi šķidro tumsu nomainīja pilnīgi balta, spilga gaisma. Tā bija izplūdusi. Nevis gaisma, bet mana redze. Acīs bija bieza, pūkaina migla, es kanpi nojautu baltās telpas aprises. Ķermenis nekustējās, pareizāk sakot, es to nemaz nejutu. Arī galvu ne. Mani pārņēma viegla panika, kas izpaudās tikai konvulsīvā acu ābolu raustīšanā uz visām pusēm. Pēc īsa mirkļa izdzirdēju, ka pieklusinātās balsis nomaina savu toni uz satrauktāku un straujāku, un virzās uz manu pusi. Ātri aizcirtu acis, nomierinājos, sastingu, kautgan tāpat nevarēju pakustēties, un gaidīju, kas notiks. Balsis pievirzījās man pavisam tuvu, bet tāpat es tās dzirdēju kā caur ūdeni. Caur plakstiem iespiedusies gaisma ik pa laikam izmainīja spilgtumu. Es sapratu, ka tie divi, cik spēju izsķirt, bija noliekušies pār mani un vēroja uz mani. Tas ārkātīgi kaitināja un gribējās izšķaidīt viņu sejas, bet tobrīd to nevarēju. Viņi atsāka sarunu, tikai šoreiz ļoti lakonisku un oficālu. Laikam bija sapratuši, ka tagad arī es dzirdu. Kā caur spilvenu dzirdēju īso dialogu.
"Viņš ir atmodies... Izdarīt karfentanila injekciju."
"Sešsimt mikrogrami, vienā kubā fizioloģiskā šķīduma, intavenozi. Apstiprināt..."
"Apstiprināts, izpildīt."
Uznāk domu panika, jo neko citu, kā raustīt atplestās acis un domāt, es nevaru. Bet pēc neilga brīža visas domas apstājas un nokrīt uz dīvainās telpas grīdas, bet acis lēnām un negribīgi aizveras zem milzīgā smaguma, ar niknu un iznīcinošu skatienu pavadot divus tumšinātus cilvēku siluetus. Vēl brīdi es apzinos sevi, kamēr lēnām slīgstu tukšā nebūtībā un tumsā, līdz atkal iestājas bezsamaņa...
|
|