Jā, filosofisko domu ar dzīves mākslu dažkārt ir visai grūti savienot. It kā tās idejas, dzīves situāciju ilustrācijas un mācības bieži šķiet tik skaidras un tīras, mirdzošas savā ģenialitātē un dziļumā, bet.. kad dzīvē notiek patiesi kaut kas tāds, kas satricina līdz pamatiem, tad nav nemaz tik viegli, kā teica Laodzi, "paturēt prātā mūžību". Viens no Dzen skolotājiem, (iespējams, ka nepareizi rekonstruēju šo stāstu, neņem ļaunā) savas mātes bērēs vērojot kā vīraks izkūp gaisā, dūmiem liegi ceļoties un pazūdot nebūtībā, ieguva spēcīgu apjautu par visa pastāvošā nolemtību nebūtībai, pakļautību lietu mainīgajai dabai. Tā idejiski, jēdzieniski, es to saprotu, spēju aptvert, tā teikt, ar prātu, bet ar sirdi nē, katrs spēcīgais zaudējums mani vienalga pārcērt uz pusēm. Pieķeršanās sāpes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā ir.
Bet mācības jau arī neapgalvo,ka saprašanu par lietu īsto dabu var iegūt uzreiz ātri. Tam tiek ieteiktas piem, meditācijas (un varbūt joga)
Man liekās,ka meditācijas tiešām var radīt šo efektu,jautajums tikai,vai tu spēj sevi piespiest meditēt un vai vispār tā meditācija tev strādās..

(Reply to this) (Parent)