piedirstais melnais caurums - ģeniālākais citāts par reliģijas tēmu ever...

Kā pamatosi savu piemetinājumu?
Kas attiecas uz Robertsa teikto, no kristietības viedokļa to varētu komentēt šādi: pirmkārt, būt kristietim tas ir atzīt, ka Kungs ir Dievs. Resp., Jahve ir Visuma radītājs, nevis kārtējais ģimenes, cilts dieviņš. Otrkārt, kristietis tic, ka Jēzus ir Kristus, jeb Mesija, kas ar savu dzīvību izpircis cilvēces grēkus.
Tātad, "all other possible gods" kristietībā tiek "dismissed" nevis kā neeksistējoši, bet gan kā neīsti, viltus pretendenti uz Dieva vārdu. Turpretīm ateismā, ja nekļūdos, uzskata, ka dievu nav.
Protams, nebūdams mācīts teologs, atzīmēšu, ka tas ir tikai mans viedoklis, kas var būt kļūdains manu nepilnīgo zināšanu dēļ.

Dzirdēta teorija - pilnīgi iespējams, ka neizprotamais bieži vien tiek skaidrots ar pārdabisko, taču racionāla, empīriski pierādāma parādības skaidrojuma atrašana neizslēdz pārdabiskā eksistenci. Es, protams, runāju no katoļa pozīcijām (pie tam teoloģiski mazizglītota): ja Dievs ir radījis pasauli, tad viņš ir radījis arī tos likumus pēc kuriem pasaule darbojas - visu to, ko pēta fizika, ķīmija, utt. utjpr. Šie likumi ir izzināmi. Manuprāt, par to jau Sv. Akvīnas Toms runāja.

Evolūcijas teorija, kas apraksta sugu attīstību, laika gaitā pielāgojoties vides izmaiņām, ir, no dabaszinātniskā viedokļa, pierādīta tik labi, cik vien labi kāda teorija var tikt pierādīta pie šībrīža zinātnes attīstības līmeņa. Tiktāl piekrītu. Taču secinājums, ka tās nopietna uztveršana iedragātu ticību - diez vai, ņemot vērā, ka runa tomēr ir par divām dažādām lietām (skat. iepriekšējo rindkopu - dabas likumi ir izzināmi). Galu galā, var jautāt - vai evolūcijas teorijai ir lielāks pamats būt par dzīves jēgu, kā "pamācošām pasaciņām"? Taču temats ir pārāk sarežģīts, lai es spētu par to plašāk diskutēt.

He, cilvēciskā lepnība. Labi, pazemības man noteikti pašam trūkst, tāpēc neizvērsīšos. Par savas dzīves valdīšanu runājot, iesaku izlasīt Volanda dialogu ar Berliozu un viņa pavadoni no Bulgakova "Meistara un Margaritas", tur tas interesanti apskatīts. Runājot par "piespiedu dievkalpojumiem", atslēgas vārdi varētu būt nevis "dievkalpojums", bet "piespiedu kārtā". Protams, arī zināšanu trūkums par ceremonijas būtību. Atzīstu, netrūkst aklas ticības un nemotivētas cerības, ka Dievs tūlīt visu "ar karotīti mutītē ielies". Kas, līdzīgi kā primitīvs ateisms (skat. pēc 1917.g. Krieviju) rodas no mazizglītotības. Taču tas nepārsteidz - galu galā, (katoļu) Baznīca nav ideālu cilvēku kopiena, bet cilvēki, kas tic un cenšas būt labāki (kas nav viegli), saskaņā ar šo ticību. Ņemot vērā, ka Baznīca ir ne tikai garīga, bet arī laicīga institūcija (kuram gan piederēja citāts par abpusgriezīgu zobenu, ar vienu asmeni šajā, bet ar otru - Dieva valstībā?), tai, protams, ir savas politiskas un sociālas intereses, kas tiek īstenotas vairāk vai mazāk saskaņā ar Baznīcas dogmām. "Vairāk vai mazāk" lielā mērā ir atkarīgs no konkrētā cilvēka.

Atzīmēšu, ka tēze par reliģiju, kā opiju tautai pieder nevis Mao, bet gan Kārlim Marksam. Un katrā civilizācijā ir lietas, kas tiek nosodītas/veicinātas atkarībā no tā, uz kādiem pamatiem būvēta šī civilizācija. Tā, kurā dzīvoju es ir kristīga lielākā mērā, nekā to reizēm labpatīk atzīt.
Bet nu viss.