DDD (Dear Dear Diary)

Visi iespējamie nokrišņi un laika parādības šodien bija novērojamas.
Pēc pagarinātās nedēļas nogales atpakaļ vientulībā. Kas to būtu domājis, ka Rīga padara tik vientuļu un tukšu. Jā, šis nav stāsts par "daļu Rīgas" un nav oda "Maskačkai".
Jāpārvar sevi, savu neticību un k*īzi un jāmeklē darbs, kaut gan viss izskatās nereāli.
Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, jāiet pa to ceļu, pa kuru nekad neesi gājis.

Šodiena rādās labās krāsās.
Smīnu izraisīja draugiem.lv horoskopu sadaļa - vienas vienīgas sliktas lietas. Bet viņiem jau zināms labāk :D It kā visus cilvēkus varētu iedalīt 12 kategorijās :D

Cilvēks ir tas, ko viņš domā.
Rakņājoties datorā, sadaļā pie lasāmvielas, kur glabājas visādi lasāmi manuāļi, starp pamācībām, kā labi bučoties, kā trenēt smadzenes, kā programmēt un spēlēt klavieres un audzēt zāli, atradu Jāzepa Baško "Zilupes stāstus". Sāku ar interesi lasīt(atcerējos, ka man arī ir savs blogs, tiesa gan, tāds pusmiris, pusaizmirsts, tāpēc te tagad rakstu). Mācījos ar viņu kopā vienā kursā kādreiz. Vienmēr man pret viņu bija tāda kā distancējoša attieksme, noraidoša. Daudziem tāda bija, jo viņš bija citādāks. Jā, varbūt mazliet iedomīgs, bet es laikam viņu mazliet apskaudu par centību, par aizrautību un zinātkāri. Apskaudu īpašības, kuras man tolaik nevarēja piedēvēt. Tagad lasu un šur tur pavīd tā laika notikumi, VeA un tas man liek rakņāties atmiņu kaudzē.. Bija tik jaukas kojas - toreiz nenovērtēju, likās kā inkubators. Bija nauda - toreiz likās par maz. Varēja atpūsties un alkohola tirdzniecībai nebija laika ierobežojuma. Bija draugs - toreiz likās īstais. Bija arī, kad nebija draugs. Bija mIRC un neizpildīti programmēšanas mājasdarbi. Bija jauka istabiņas biedrene. Bija arī laiki, kad viena dzīvoju. Patiesībā biju apmaldījusies sevī un savos 18. Viss beidzies, viss beidzies. Atceros kursabiedrus, daudzi no viņiem jau maģistri tagad. Tā gribētos pagriezt laiku atpakaļ. Ar šī brīža prātu es visu izdarītu kā vajag. Bet vai kāds zina, kā vajag darīt? Vienalga, tur Ventspilī palika daļa manas sirds un daļa labāko gadu.
Ja es visu būtu "izdarījusi kā vajag", varbūt tagad sēdētu mājās ar savu maģistra grādu, audzinātu 2 bērnus un skatītos uz nemīlama vīra īgno, pārgudro seju.. Kas zina..

Ko, pie velna, nozīmē jēdziens "sportiska meitene" ? Vai ir kādas idejas?
Tas nozīmē staigāt trenūzenēs vai arī 3x nedēļā apmeklēt aerobiku? Kaut kāda mistika :/

Hei, varat 3 reizes minēt, kam ir internets? //man
Tā kā sen nebija tā pamatīgi ložņāts pa internetu, tad sanāca ielīst draugos iepazīšanās sludinājumu sadaļā. Ak, vai! It kā teorētiski esmu vientuļā beibe, un manai vientulības izmisuma pakāpei vajadzētu sasniegt neticamus apmērus, bet uz mani tie sludinājumi nedarbojas.
Kādas tik meitenes viņi grib - mīļu, jauku, simpātisku, slaidu - tie ir galvenie komponenti. Tad vēl tēlotas pieklājības pēc tiek iestarpināts, ka šī jau neesot īstā vieta, kur meklēt attiecības, bet, ja nu tomēr izdodas..bla-bla-bla..
Daži ir atklāti un vnk pasaka, ar ko grib nodarboties.
Tad ir kategorija tādu, kas norāda uz nevēlamiem trūkumiem, kuriem nevajadzētu piemist viņa topošajai draudzenei.
Ir kategorija, kas bāžas virsū ar salauztās sirds ārstēšanu (kāds naivums).
Īsos sludinājumus, kur tiek piedāvāts aiziet kaut kur kopā paslidot vai kaut kas tamlīdzīgs, droši vien ievieto puiši, kas jau pāris reizes ir aplauzušies.
Džeki, kas raksta, ka ir pavisam vienkārši un parasti un ka neko īpašu nemeklējot, tikai mīļumu (tālāk seko gaudas par kaut kādu ķermeņu sildīšanu aukstajos ziemas vakaros), izrādās visprasīgākie un visķertākie.
Hehe.. kronis visam ir sludinājumiem pievienotās fotogrāfijas.. tikai skaties un brīnies. Izvēlies ko vēlies. Tāda pārbagātība.
Secinājums - ir ļoti daudz vientuļu cilvēku.

Nebija man plāns nozust tik ilgi. Jau sailgojos pēc rakstīšanas :)
Jaunajā dzīvesvietā vēl nav interneta + pazudu uz laukiem kādas 4 dienas. Vai es atpūtos? muļķības.. bet tas jau vairs nav interesanti :P

Šorīt atkal dzēru kafiju McDonaldā un aizdomājos par mūziku. Pareizāk sakot, tas kas skanēja, spieda mani domāt. Heh, man riebj dzert kafiju un dzirdēt hiphopu. Vai tā ir norma, ka man tas ir jādzird? Ja jau tā ir fona mūzika, tāda mūzika, kas it kā piemērota visiem, tad kāpēc hiphops? Kāpēc neskan, piemēram, Megadeath? Jā, lūk tad gan visi sāktu kaukt, kā var kaut kas "tik vājprātīgs" skanēt publiskā vietā. Mežonīgā ātrumā noēdu savu neveselīgo pārtiku un pēc iespējas ātrāk taisos projām. Kāpēc hiphops ir norma, bet metāls tiek uzskatīts par mūziku nevietā?
Es necienu cilvēkus, kas klausās visu - tas norāda nevis uz daudzpusīgu gaumi, bet gan uz totālāko miskasti paurī. Es cienu cilvēkus, kas ir spējīgi noformulēt, kāda mūzika tiem patīk. Vienalga vai tas būtu hiphops, pops, džezs, klasika, roks vai kas cits.. Nesaprotu frāzi: "man vienalga, kas skan fonā". Izbrīna, ka cilvēkam nav šī brīža mīļākas dziesmas.

Tā diena un nakts ir klāt. Vai to saukt par apskaidrību vai situācijas adekvātu novērtēšanu, nezinu. Bet ir bail. Ienākumi nulle, darba nav, studijas pakaļā. Nu ir dirsā tiešām. Sakravāt čemodānu un doties velnsazin kur? Jā, bet kur? Nav kur.. Bļeģ, te ir mana valsts, ar krīzi bonusā, man nav jāslauka pakaļas ārzemniekiem.

Bailes paralizē, bailes spiež atteikties sevi saņemt rokās. Bailes piedāvā bezspēcības sajūtu. Bailes ir jāpārvar. Lūk, vienu dienu ieslēdzas pohujisma režīms, bet nākamajā dienā kaut matus plēs ārā no bailēm.

Vajag paņemt lapu un uzrakstīt visu. visu, pat visniecīgākos sīkumus, kā grozīt situāciju uz labo pusi.
Rīt noskaidrošu, kas ar studijām notiks.

Visvairāk man ir bail no tā, ka ir bail. Man tā ir reti. Un šī ir tā fuckin diena..

Es taču rīkojos pareizi, ka aizdzinu prom tos 2 jehoviešus, kas zvanīja pie durvīm?

Hell ya.. :)

Protams, ka es aizgulējos. Ja kāds jums saka, ka pagulēt 3 stundiņas ir prātīgi, nevajag ticēt. Kā īsta dāma (kedās, lōģiski) ierados ar krietnas pusstundas nokavēšanos, bet tas huiņa. Man tur patiktu strādāt, pārrunas, manuprāt, noritēja veiksmīgi. Tikai tāds sīkumiņš, ka vēl bez mana CV tur bija aptuveni 200(!). I did my best, tā ka viņi neapjēgs, ko zaudējuši, ja uzmetīs mani.

Vajag vairāk tādus rītus, kad neesmu gultā (man nemaz nav gultas), tādus sestdienas mierīgos rītus, kad Rīga ir tukša, kad kūņojas maz cilvēku pa ielām un pāris mašīnas, kad krustojumos var brist pāri pie sarkanās gaismas. Man šorīt, atpakaļceļā esot, bija tāds rīts.

Arī McDonaldā nekāda stresa, nekādas rindas. Dzerot lielo kafiju, brīnos, kā izdangāts asfalts, taksis bremzējot līgojas uz priekšu un atpakaļ kā kuģis jūrā. Ir dažas lietas, kas vienmēr neapniks skatīties, piemēram, goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Vēl man patīk vērot mīļoto cilvēku miegā, tik nevainīgā grimasē savilkta seja, matu smarža, vieglā kustība elpojot. Tikai man nav tāda cilvēka. Cik savādi lasīt citos blogos mīlas mokas, piedirstās sirsniņas, salauztās cerības. Nē, tā nav, ka es nespēju mīlēt, ka man nav jūtu un sirds. Man viss ir. Manī ir pagaisis tas nāves rūgtums, patiesībā tikai pirmā mīlestība, pareizāk sakot, nelaimīgā mīlestība, bija tik postoša. Pārējais viss ir bijis dzīves skola, cilvēku daudzveidības iepazīšana. Nevar no sirds mīlēt, ja kāds lauž tevi. Zinu, ka pienāks tāda diena, kad varēšu ieritināties viņam(?) blakus un klausīties vissaldākos thrash metāla gabalus, viņš man neko nejautās un nepārmetīs, un būs tik sasodīti labi. Bet, ja tā nekad nebūs, tad es nospļaušos un dzīvošu tālāk.

Ir tikai 1 cilvēks, ko es gaidu draugos onlainā, un ikreiz, kad viņš tur parādās, parādās arī smaids manā sejā. Saņemt vēstules ir forši, kad tajās nav nekas debīls rakstīts. Nez, vai viņam arī tādas pašas domas..

Vai tad es guļu? Nē, es arī negulēšu līdz 9iem un 10tiem. Man bail iekrist gultā uz neatgriešanos un tad es darba intervijas laiku nogulētu. Es turēšos nomodā, cik vien spēju un tad pa dienu bezsamaņā gulēšu, un nepiecels mani nekas.

Biedējoši, ka 1/3 dzīves cilvēks pavada miegā. Man bail nogulēt savu dzīvi. Ja miegā pavadīto laiku samazinātu par 1/2 (tas ir, ja gulētu 4 stundas diennaktī), tad varētu iegūt papildus 2 mēnešus gadā klāt. Lets see..

Yeah, dude - šonakt iešu gulēt pa nakti nevis no rīta ap 6iem. Man ir jābūt uz darba pārrunām. Prieks, kur tu rodies?! Būs darbs --> būs naudiņa --> būs biļete uz Wacken Open Air.

Vakarnakti pavadīju lasot bijušās kursabiedrenes cibu. Sasodīti paredzamas domas :D Tas nebija uzbrauciens. Ja nu gadījumā Tu, Aija, pēc gadiem dažiem šo te lasi, ceru, ka Tev prieks. Vispār smuks noformējums viņas cibai. Rosina iztēli nedaudz pačakarēties un arī uzveidot kaut ko piemīlīgu. Zaļu nē, bet kaut ko.. nu piemīlīgu.

Nez no kā rodas draugi cibā, citi rakstītāji? Man arī gribas kādu domubiedru. Un galu galā esmu te jauniņā, bet drīz vien izkodīšu visu šito štelli :P Ja kāds nenormālīgi grib draudzēties un lasa šo, tad uz priekšu ;)

Skan kaut kādi saldi sūdi. Ar to es domāju Staind, Creed, Crossfade utt.Mēģinu atpūtināt smadzenes no sevis. Slikti sanāk. Jūtu, ka grimstu sevī kā purvā, aizvien dziļāk, bet tas nav bīstams purvs. Es mācos nemeklēt laimi citos, varbūt tāda laime nemaz nav, tas ir tikai tāds abstrakts pašapmieriātības definējums.

Jaunā gada sagaidīšana izvērtās citādi nekā biju to paredzējusi. Salūta laikā izgāju mājas pagalmā, nu uz ielas. Sapazinos ar augšējā stāva kaimiņiem un uzprasījos svinēties pie viņiem... nu jau no galvassāpēm plīstošā galva ir pārstājusi likt sevi manīt, un man prieks, ka vienu reizi dzīvē viss ir noticis citādi. Ak, es dzērājs :D

Sagramstīju netā informāciju par vienu šizo-filmu "Blindness"[2008]. Izdomāju, ka ir jāredz. Dievinu šizo-filmas, jo tās var ideāli slatīties vienatnē un domāt līdzi.

Ar prieku lasu draugos vēstues un novērtēju to, ka kāds ir atradis laiku man uzrakstīt :) Paldies, paldies, paldies!

Nedaudz biedējoša doma ienāk galvā, ka viss man dzīvē ir un būs jāizdara savām rokām, viss jāuzceļ pašai. ķieģelīti pie ķieģelīša.

Slēdzu ārā to huiņu, uzlieku In Flames pēdējo albūmu. Tāds kaifs to klausīties, jo nav neviena, kas protestētu un iebilstu pret to, kas skan. Bet mans lielais lācis uz to piever acis :D

Nez cik ilgi vēl varēs tā ķēmoties un pa naktīm negulēt un pa dienām gulēt? :) Vakarnakts pagāja, skatoties "Metal: A headbanger's journey" un "Global metal".
Mazāk kā 24h līdz 2009. Un kas? Vispār daudz kas. Mans dzīves labošanas plāns ir nejauši sakritis ar Jaunā gada sākumu.
Jānopīpē pēdējā cigarete. Es teicu PĒDĒJĀ....

Brr, ārā nu gan auksts. Izdomāju, ka gribas pīpēt, bet nav vairs ko. Sastingušās mašīnas uz ielām ar sarmu, elpot gūti, aukstums kož. Izrādās, ka "diennakts" šmigas veikals ciet un pīpēt vēljoprojām nav ko. Velkos uz Statoilu. Labs līkums. Nekad nebiju redzējusi, ka vilcienam pa drātīm tādas uguntiņas lēkā. Bet Statoilā ilgi man skatās sejā (hmm?) un brūnais kents ir beidzies. nopērku sūda česterfīldu un eju mājās. mājās, kuras drīz vien nebūs manas mājas. satieku pāris sētniekus, bomzi pieturā. sāku iet lēnāk, kur gan man steigties. klīstu pa ielām, kurās nekad neesmu bijusi. darbinieku troļuks puspilns pabrauc garām.. nu ja, kādam taču ir jāstrādā. baznīcas zvans iezvana 5:00 (kā šausmu filmā), vēl pāri krustojumam un esmu mājās.

Hehe.. es, cilvēks, kurš nekad neko neplāno tālāk par rītdienu, sadomāju uzrakstīt lietas un darbus, ko gribētos paveikt 2009.gadā. johoho-ho, kas tik tur neietilpst un patiesībā viss ir izdarāms, ja saņemas. plāns jārealizē līdz vasaras beigām. BET, es esmu tā, kas vislaik čīkst par to, ka gribas attiecības, gribas draugu, bet, pārlasot grandiozo plānu, tur tāds neietilpst. značit nevajag :P

Jau nāk rīts.. Šīs svētīgās sarunas pie šņabja pudeles, bez debīlisma, no jokiem līdz sāpēm. Un tas nekas, ka vesela cigarešu paciņa ir izpīpēta. Tas viss nāk par labu. Cilvēks nesastāv tikai no veselības, cilvēks ir tas, ko viņš domā.
Es nokārtošu to huiņu, ko sauc par manu dzīvi..

šķiet
manī divas dvēseles mīt
tās mieru lūdz
šo vienu pašu domu
spožu kā sudraba diegu
divas dvēseles plēš
man nekā vairs nav žēl

šķiet
viss pasaules prieks
ir izandelēts suņiem
laime izbārstīta kaķiem
pa gabalam pa kaulam
man arī tā nav žēl

ar divām dvēselēm
un cauriem cimdiem
atsaldētās rokās
es gaidu tevi
melnā ziemā
kur bezlapainie koki
no laternām gaismu sūc
kur bruģakmeņi
neesošo sniegu meklē