DDD (Dear Dear Diary)

Protams, ka es aizgulējos. Ja kāds jums saka, ka pagulēt 3 stundiņas ir prātīgi, nevajag ticēt. Kā īsta dāma (kedās, lōģiski) ierados ar krietnas pusstundas nokavēšanos, bet tas huiņa. Man tur patiktu strādāt, pārrunas, manuprāt, noritēja veiksmīgi. Tikai tāds sīkumiņš, ka vēl bez mana CV tur bija aptuveni 200(!). I did my best, tā ka viņi neapjēgs, ko zaudējuši, ja uzmetīs mani.

Vajag vairāk tādus rītus, kad neesmu gultā (man nemaz nav gultas), tādus sestdienas mierīgos rītus, kad Rīga ir tukša, kad kūņojas maz cilvēku pa ielām un pāris mašīnas, kad krustojumos var brist pāri pie sarkanās gaismas. Man šorīt, atpakaļceļā esot, bija tāds rīts.

Arī McDonaldā nekāda stresa, nekādas rindas. Dzerot lielo kafiju, brīnos, kā izdangāts asfalts, taksis bremzējot līgojas uz priekšu un atpakaļ kā kuģis jūrā. Ir dažas lietas, kas vienmēr neapniks skatīties, piemēram, goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Vēl man patīk vērot mīļoto cilvēku miegā, tik nevainīgā grimasē savilkta seja, matu smarža, vieglā kustība elpojot. Tikai man nav tāda cilvēka. Cik savādi lasīt citos blogos mīlas mokas, piedirstās sirsniņas, salauztās cerības. Nē, tā nav, ka es nespēju mīlēt, ka man nav jūtu un sirds. Man viss ir. Manī ir pagaisis tas nāves rūgtums, patiesībā tikai pirmā mīlestība, pareizāk sakot, nelaimīgā mīlestība, bija tik postoša. Pārējais viss ir bijis dzīves skola, cilvēku daudzveidības iepazīšana. Nevar no sirds mīlēt, ja kāds lauž tevi. Zinu, ka pienāks tāda diena, kad varēšu ieritināties viņam(?) blakus un klausīties vissaldākos thrash metāla gabalus, viņš man neko nejautās un nepārmetīs, un būs tik sasodīti labi. Bet, ja tā nekad nebūs, tad es nospļaušos un dzīvošu tālāk.

Ir tikai 1 cilvēks, ko es gaidu draugos onlainā, un ikreiz, kad viņš tur parādās, parādās arī smaids manā sejā. Saņemt vēstules ir forši, kad tajās nav nekas debīls rakstīts. Nez, vai viņam arī tādas pašas domas..