domāju par to, ka vientuļiem cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju attīstīt savus talantus. ja mani kāds baigi gaidītu mājās, es nevarētu palikt skolā strādāt, cik ilgi vien gribu, palikt nomodā, iet gulēt, mosties, ēst, iet vannā, kārtot māju kaut vai visjokainākajos laikos - ka tik derīgi attiecīgajam darbam. bet tā dzīvojot var attapties vēl vientuļāks. neaizeju kaut kur, nepiezvanu, neuzrakstu, nesatieku. un kā salīdzināt to, ko ar lielu darbu sasniedz vienpatnis, un to, ko pa vidu starp cilvēkattiecību kārtošanu paspēj izstrādāt komunikablis.