domāju beidzot salikt kādus vecos darbus atlantā. ar domu, nu ir jau švaki, bet tiem, kas pēdējā vakarā vēl joprojām neko nesaprot, varētu pietikt. pie universitātes darbiem vēl neesmu ķērusies, tur ir pilns ar nepabeigtiem konspektiem un šizīgiem referātiem, kas patiešām neder nekam citam, kā tikai pēdējam vakaram, bet, vai man, ieķēros vidusskolas arhīvā. es taču esmu bijusi ģeniāla. :D visi tie parastie article about my school, my town, dynamic world, izrādās ir taisīti ar tādu aizrautību un izdomu, ka vēl tagad interesanti lasīt. informātikas prezentācija par aitu dolliju vispār ir kaut kas awesome. un visas tās publiskās runas konkursiem. pārsteidzoši.
nepazīstu sevi. kas ir mainījies. jāsaka, ka vidusskolas laikā es tiešām biju pārpilna ar aizrautību un radošām domām. kur tas viss pazuda, kas ar mani notika, no kā es tā noguru - nezinu. gribētos to meiteni vēl kādreiz satikt. parunāties. bet kas zina, vai manī vēl ir kāda degļa palieka, ko viņa varētu aizdedzināt.

/me dungo "dedzini mani, es vīstu, dedzini mani, kā rozi..

p.s. bet ko ielikt atlantā man vēl joprojām nav,. nu ko tad viņi darīs ar tiem artikļiem. tur jau grāmata jāizdod, bēē. :D :P