publikas klepus starp koncerta daļām -

man šķiet es nomirstot gribētu paņemt visu līdzi. ne jau tādēļ, lai man būtu, bet tādēļ, lai viņiem nerēgotos. es iedomājos savu istabu, lietas, kuru sakrārtošana ir atlikta uz vēlāku laiku, varbūt nesaklātu gultu, netīrās veļas kaudzīti, iesāktu grāmatu vai nepabeigtu zīmējumu... visas tās večiņas, kas uztaisa dzīvokļa ģenerāltīrīšanu, uzraksta vēstules draudzenēm, nomazgājās vannā, piezvana kādam, lai rīt atnāk ciemos, sakārto vajadzīgo drēbju kārtu, noliek naudiņu zārkam, skaisti apguļas un nomirst.
kkādā 2.klasē, es nācu mājās no skolas, ēdu īriseni un man salipa zobi, kad es gāju pāri ielai un es sāku domāt - a ja nu mani tagad notriektu mašīna, ar visiem salipušajiem zobiem. dakteriem būtu baigā ķēpa, ne?