From: narkomanc	Date: 14. Aprīlis 2006 - 23:18		(Link)

aaa.. es par to domaaju nesen. kadas divas dienas atpakalj. taa ik pa laikam istenibiaa. hehe. iedomaajos, ka nomirstu un tad tie citi iesleedz kompi. un atnak e-pasti no taadiem un taadiem civleekiem: kadam vajag pabeigtu darbinju, kads draugs vnk atsuta zinju.
a tie lasa. he. divaini. Vai arii veel lidz galam neiepaziiti cilveeki, domaa ka pazudi vai negribi runaat vairs. interesno..
spoki uz zemes taadso briizhos rauj aaraa visus matus laikam, skatotioes, ka nevar atbildeet un neko izdariit lietas labaa, lai citi nomierinaatos.

	From: orissa	Date: 15. Aprīlis 2006 - 11:55		(Link)

man šķiet es nomirstot gribētu paņemt visu līdzi. ne jau tādēļ, lai man būtu, bet tādēļ, lai viņiem nerēgotos. es iedomājos savu istabu, lietas, kuru sakrārtošana ir atlikta uz vēlāku laiku, varbūt nesaklātu gultu, netīrās veļas kaudzīti, iesāktu grāmatu vai nepabeigtu zīmējumu... visas tās večiņas, kas uztaisa dzīvokļa ģenerāltīrīšanu, uzraksta vēstules draudzenēm, nomazgājās vannā, piezvana kādam, lai rīt atnāk ciemos, sakārto vajadzīgo drēbju kārtu, noliek naudiņu zārkam, skaisti apguļas un nomirst.
kkādā 2.klasē, es nācu mājās no skolas, ēdu īriseni un man salipa zobi, kad es gāju pāri ielai un es sāku domāt - a ja nu mani tagad notriektu mašīna, ar visiem salipušajiem zobiem. dakteriem būtu baigā ķēpa, ne?