mana māsa pusaudža gados rakstīja dienasgrāmatu ar zīmuli, mazā biezā blociņā ar ādas vākiem. es mācēju lasīt. tātad man gribējās visu izlasīt. arī māsas dienasgrāmatu. dažos vārdos es to nosauktu par milzīgu vilšanos. kura tvinpīkas sērija patikusi šoreiz un kādēļ, kašķis ar sīko māsu, draudzeņu domas un nīstamāko skolotāju apraksti. nekādu eksistenciālu problēmu risināšanas - pat ne mīlas moku attēlojumu. garlaicība. šķiet, neviens cits no manas ģimenes locekļiem dienasgrāmatu nav rakstījis, vismaz man nav nācies par to uzzināt. ja nu vienīgi mamma - viņas dēļ, man ir dienasgrāmata arī par laiku, kad citi, vēl vairāk kā tagad, nesaprata, ko es saku un es biju vēl vairāk no apkārtējiem atkarīga, nekā tagad. (un ziniet, ir ļoti patīkami kādreiz palasīt, cik ļoti ģeniāls zīdainis tu esi bijis. :D)
ap vienpadsmit gadu vecumu dienasgrāmata man bija katras skaistākās klades pirmajā lapā. pārsvarā par zēniem no klases, par to, kā redzu viņus sapņos un par to cik reizes šovasar esmu nopeldējusies. un tad pusgadu tukšums. varbūt pat vairāk. gāja laiks un sāku rakstīt arvien biežāk. jo vairāk rakstīju, jo vairāk sajutu nepieciešamību uzrakstīt. galvenokārt tika risināta problēma "kā tikt ar sevi galā", ko, lai arī ir vērojams progress, vēljoprojām neesmu atrisinājusi. nāca ciba, tomēr paralēli ierakstiem šeit, es vienmēr rakstīju arī dienasgrāmatā - protams, retāk, tomēr saturīgāk un "gudrāk."
nekad neesmu slēpusi no saviem līdzcilvēkiem faktu, ka rakstu dienasgrāmatu, tomēr devusi lasīt arī nekad neesmu. neviens, ar ko dzīvē esmu runājusi un aptaustījusi, nav lasījis nedz manu papīra, nedz virtuālo dgr. cilvēki, kas ir tur ārā, mani nepazītu tādu, kāda esmu šeit iekšā. pat tie, kurus es tur ārā iedalu pie tiem, kas varētu zināt, kāda esmu te iekšā.
šķiet šīs slepenības un sev vien zināmo (jūs jau neskaitāties ;)) noslēpumu dēļ, ko atklāju iekš dgr, man šķiet savāds fakts, ka kāds varētu rakstīt, piem., draugos.lv, kur viņu dienasgrāmatas varētu lasīt it visi, radi, paziņas, draugi, pat ienaidnieki.