|
|
You are viewing 20 entries, 80 into the past 12. Aprīlis 201014:24: DIEVS IR NOGALINĀJIS DIEVU
topošo teolōgu bunkurs ar glukaino datōru. kā vienmēr, zaļā tēja pie rokas, aiz muguras Didzis forši trinkšķina un dzied. dabīgā gaisma. jā, esam pārziemojuši.
pēdējā laikā tieku ziņota par sirdīm, kuras, neko nedarot, esmu kaut kā paspējusi sāpināt. beidzot iegādāta grāmata, ko TIK ilgi gribēju. sen nav bijusi tāda laime. liekas, pirmo reizi sev pirku grāmatu.
ieradās Anrijs ar gandrīz 18l bērzu sulas un Enija, kas izveda papīpot. tagad Didzis kaut ko deklamē un Dzejnieks trinkšķina, bērzu sulas krūze pie rokas. labi, sāksim atskaiti.
7.aprīlī pamodos ap vieniem viena pati dzīvoklī. burvīga diena aiz loga, bet nolemju notrulināties pie kompja.
8.aprīlī pirmo reizi pa šiem astoņiem mēnešiem nokavēju vilcienu. kaut kā pozitīvi vienalga bija. Lielās pilsētas stacijā noiet garām topošs perversulis. ziniet, to anormāli rēcīgo, bet reizēm biedējošo sejas tipu? bāc, vēl visu dienu lika klusiņām zviegt, atceroties :D faķenes dāmu istabā netīšām iztraucēju meitenei, kura bija nolēmusi tur pastāvēt uz galvas. brīdi lūkojos. neko, tas atgādināja, ka pati nesen centos atcerēties kā to dara. pirmo reizi mums Anrijs atnesa bērzu sulas - ņamm. vērmeļu tēja attaisnoja brīdinājumus - gaužām rūgta. tad Didzis visiem bunkuriešiem līmēja virsū trešās acis. kad domāju, ka jāiet satikt Ērika, nolīmēju, bet Didzis nepieļāva sektantistiem tā staigāt - uzlīmēja atkal. bilējāmies pīpētavā, jo puikām foršo kreklu diena n'stuff. tad satiku Ēriku, gājām uz lielo bibliotēku, pavērojām kā brucina slaveno māju. smieklīgumi. gaidījām Lottillu pie Spīķeru LB. traktoristu laiks. sagaidījām, devāmies uz Puškinielu. kartupeļi un blā, blā, blā. Jēzus asinis par Edgariem un Danām! pēc laiciņa klāt bija Mārtiņš. džambošana un pļāpas. citi puškinieši. atkal LB. neierasti silts, neierasti gaišs. vajag laiku atklimatizācijai. Lottes matemātika, susurasaras. ar Ēriku un Mārtiņu vēl uz Rimi pēc brokastīm un tad Ērika prom, bet mēs atlikušie divi baudīt manas vilcienmēnešbiļetes pēdējo dienu. Kauguru nakts. pelmeņi gultā un filma. nepamanot miegs.
9.aprīlī Mārtiņš vēl čuč, man rīta rosme ar smirdkociņiem. vandīšanās un neizlēmība. beidzot izdevāmies ārā. stacija, vecais Liedags, vagoncilvēki ielenc, mūkam. visu ceļu jaukas pozitīvisma un utõpisma sarunas. prieks. pilni veikali un pie luksafõra BZ. nopērku ciemakukuli un dodos pie Ilzes, kur jau Artis, Atis, Enija, Ildze, Griša un Vītols. atkal Jēzus asinis un cepti kartupeļi. svētās kukurūzas un uz liela fõna projecētu filmu vakars. sarunu sarunas. kaut kad izlemjam izvazāt Vecrīgu pīpju meklējumos. Brīvības piemineklis, Ļeņingrada. Kozmena errors - verot vaļā man paciņu, izmet ne folijiņu, bet jā, to pašu paciņu. satieku papu jeb Kuņu! prieks. pienāk Makarõns. sākumā neatpazīstu - nav matu! smieklu smiekli, bet pārējie ļaudis jau mani gaida - jādodas prom. bijām pie stulbās iestādes, bet savus principus nepārkāpu - neiegāju. izgāja spilgts šīs iestādes eksemplārs, kurš sauca Eniju par rižo :/ pfē. lietutiņš un atkal jau esam atpakaļ pie lielā ekrāna. dziras un foršas filmas. kaut kad nepamanot atkal miegs.
10.aprīlī pohucītis. ''čau'' atkal pie luksafõra un kā vecos laikos dodos ar mikriņu mājās -ātri un ērti. mājās ņammas un miegs, miegs, miegs. vakarā padodos grupai Bush un fetas sieram.
11.aprīlī jeb vakar izdziedāju, izzīmēju un izrakstīju sevi. vannasistabā mans jaukais zirneklītis lēnām pina savu tīklu nedrošā vietā. interesanti vērot. reiz izglābu viņu no ūdens, varbūt tāpēc nebaidās. bezmiegs.
nu, jā. šodien jauna nedēļa. šo to no sagaidāmā jau zinu. bet tagad baudīšu miera mieru.
ir tik priecīgi, kad visi nomet stulbās maskas un ir vienkārši, ir cilvēcīgi. vieglums saules staros (:   Mūzika: Pienvedēja Piedzīvojumi - Skaists rīts 8. Aprīlis 201001:01: nenāk miegs
6. Aprīlis 201020:39: LABESTĪBA VED UZ PRĀTU, PRĀTS VED UZ LABESTĪBU.
tagad centīšos
fiksi te nolikt visu pie vietas.
tajā tālajā
29.martā nolēmu, ka vajag salīt. devos uz jūru. tā bija 50 santīmu diena. 30
santīmi izgāja košļenītēs. visapkārt mierinošs pelēkums. neceļš ar rejošiem
suņiem. pie jūras putnu pārbagātība. ilgi vēroju viņu jokainās darbības.
gulbji, kas aizvietoja izkusušo ledu, tiešām berzē knābīšus kopā, radot mīlīgas
skaņiņas. nolēmu doties uz hipermārketu pa reti izmantoto ceļu. vēl ar 20
santīmiem kabatā var nopirkt maizi! pēdējo santīmu iemetu labdarības urnā. gāju
atpakaļ pie gulbjiem pa savu veco, iemīļoto jūras taku. lēnā garā uzsāku lidoņu
barošanu. man jau ir bērnības trauma no Vācijas, kur mums ar ma-mā pakaļ skrēja
gulbji un izrādās, ka viņi nav mainījušies. tagad gan bišķi esmu lielāka pa
viņiem, bet tas jau nemaina šausmu sajūtu, kas pārņem, kad viņi uzstājīgi sāk
Tev bāzties virsū. labi, ka tur bija atbalstoši jaunieši. sāka uzrasties
zildebess - nekāda salīšana. atceļā jau sāka spīdēt saule. ierušinājos gultiņā,
atstāju žalūzijspraugu saulrietam, grauzu vissmieklīgākos dzīvnieciņformas
krekerus un piebeidzu interesantu grāmateli. bija pilnmēness.
30.marts tika
veltīts uzkopšanas darbiem, lai atgaiņātu domas. plānotājā: ''cik ilgam laikam
manis pietiks? viņa satīrīja grīdu, lai varētu pa to vārtīties augu dienu. ''ja
kāds mani patiesi mīlētu, vai tad šeit būtu viena?'' un mēmi pie vaiga pieglaudās
kaķis. apmaldīties starp sevi un to, kas gribēji būt. riebjas, ka dzirde savā
vaļā atļaujas koncentrēties uz skaņām, kas biedē. nevar atpūsties no sevis.
raudiens nāk jau nedēļām ilgi, bet neatnāk. daudz padarīts, bet atgriezies
turpat. uz āru, jau uz ādas tas jūtams viss. nav atbrīvošanās.''
31.martā bija
iemesls sevi savākt kopā, jo ciemos ripinājās Ērika un aiz loga bija aizdomīgi
silta diena. uz staciju devos ar riteni - pirmo reizi šogad. TIK labi.. tik,
tik labi. devāmies uz jūru, izstāstījām savus stāstus. mielojāmies un daudz
smējāmies. bija ļoti jauki. kā jau tas vienmēr ir ar manu Liktenīgo Sievieti :]
1.aprīlī bija
jādodas pie Ilžtantes. ar Ēriku vēl pasiekalojāmies humpalās un tad
atvadījāmies pie zaļās rokas stencildurvīm. ar Eniju [Egiju], Arti [Ati] un
Ilzi [Ildzi] sameistarojām kārtīgi labas picas. baigā ņamma. spēlējām riču-raču
un dambreti. bija ļoti, ļoti smieklīgi :D mani pārliecināja doties pārgājienā.
pati jau arī zināju, ka nekādi savādāk neatpūtīšos. Ilze izsniedza savu vienīgi
guļammaisu, kas bija gandrīz tikpat liels, kā es. pierunāja paņemt uz mājām [beigās
ņēmu līdzi savu plāno+deķīti]. ejot no stacijas, baudāmi lija lietus un ziniet,
smaržoja tieši kā vasarā. negribējās nemaz mājās iet, bet bija jāgatavojas
piektdienai.
2.aprīlī
pamodos laicīgi un pat nenojautu kam esmu sagatavojusies. visi blenza uz
paunām. jutos nepārliecinoši - vai tiešām spēšu noiet tos visus kilometrus.
tātad, Kalnu skola organizēja kaut kādu ikgadējo aptuveni 40km pārgājienu
trijām dienām Cēsis-Straupe. ja atceraties, lija. stacija pilna gājēju.
ņemšanās, grūstīšanās ar somām un beidzot vilciens. Artis bez brillēm. pie
Cēsīm zemais starts - ļaudis nespēja sagaidīt. oldskūlīgais vēcē un tad cauri
pilsētai soļoja pāri pa 40 ļautiņiem ar milzīgām paunām uz muguras un visādiem
staigāšanas pribambasiem. redzējām autoskolu ''Einšteins'' un humpalas
''Herta''. pēdējais veikals un tad jau izgājām no pilsētas pie Gaujas, kas
trakoti izplūdusi no savām robežām. tad sākās mēēēēēēžs. tas BURVĪGAIS pasaku
mežs ar lietus un Harija stabulītes skaņām. zem kājām gan ziema [sniegs, ledus],
gan rudens [peļķes], gan vasara [māli], gan pavasaris [pumpuraini zari]. tie
kilometri nogājās ātri vien - bijām jaukajā kempvietā. viss gan slapjš, bet
uzcelt teltis nebija problēmu. devāmies pie dižozola. mēēēdžiks. liels akmens
bedrē un jocīgas ejas mežā. bezdarbībā uzbruka slapjuma depresija, bet Enija
prot glābt pasaules. pa to laiku dzima jauna mitolōģija - cemperus urbanus.
bija jau atstiepta vesela egle kurināšanai. maģiskā uguns dzima. nevar vārdiem
raksturot. žāvēšanās un gaujūdens. ugunskuru konkurence, bet viegli pārspļāvām.
kad saņēmāmies līst pa teltīm, miegam ar Ati un Eniju veicām Jēzus
asiņu+telefōnmūzikas meditāciju telts tumsā, kad Tu apzinies zem pēdām visas
planētas apaļumu. miegs nebija no labākajiem, jo ik pa laikam pamodos, cenzdamās
saprast vai zeķes ir slapjas no telts peļķes vai vienkārši aukstas. un tad
atkal aizmigt bija grūti, jo apkārt bija krākšanas ne gluži kakafōnija, bet
kaut kas. plus vēl meža zvēru izdarības lika ausīm saspicēties.
3.aprīlī bija
grūti izlīst no telts - i iekšā un i ārā slapjš. saņēmāmies. tuntulējāmies un
mierīgā garā ar visu tikām galā. vienu no stikiem, ko izmantojām telts verandas
stutēšanai nolēmu paņemt līdzi - labs stiks. atgriežoties mežā, nozaudējām
Lieldienu olas jeb ļaudis ar lielajām, krāsainajām somām, kuri zina kurp jāiet.
konfūcijs. piebiedrojās arī citi nezinātāji un tad sekojām pēdām, kas ātri vien
pazuda. savukārt, nākošie nezinātāji bija sekojuši mūsu pēdām. tad nu
trulojāmies visi kopā meža vidū. mēs, teolōgi izmantojām neordināras
orientēšanās metōdes - runāšana ar kokiem, akmeņu mešana, lūkošanās caur
sakrustotiem īkšķiem un bērnu kompasu virzīšana uz debesīm. liekas, ka
palīdzēja :D apdzinām pirmos pie liela ezera. tika nostopēts mācītājs un
nolemts doties pa garāko ceļu. bija skaisti. tik tiešām. tad mēs 57min.
gaidījām atpakaļ delegātus no Raiskuma veikaliem. redzēju melno stārķi. tad
bija galīgākie neceļu neceļi. Jūs pat iedomāties nevarat :D kaut kā nonācām
viesu namā, kur kamīnzālē gaidīja jau lielākā daļa Lieldienu olu. žāvēšanās,
mielošanās, prieks. būtu gari jāstāsta, bet varu teikt, ka man ir palaimējies
nokļūt pie sasodīti interesantiem ļaudīm. piesējās Buda un nepilngadīgais
Oskarlīdzinieks lika sajusties vecai. bet bija jauki. aizmigt tik bija grūti un
tiešām nezinu kādēļ.
4.aprīlī bija
pohaini mierīgs bardaks ar mantu krāmēšanu un brokastošanos. Lieldienas.
pēdējais pārbaudījums bija bezdievīgs purvs jeb pārplūdis mežs militārā zōnā ar
pēdējām tīrajām zeķēm kājās. riktīgs ekstrīms, teiktu. tad ceļš, ceļš, ceļš.
skaisti skati un otrās elpas ievilkšana. kā pēc plāna, kad iegājām Straupē,
saule iespīdēja acī. dzīrošana pretī rehabilitācijas centram, kas bijusi
baznīca. skaista ēka. vietējās amazōnes ar vūdūsuņiem. svētā kukurūza. prieks
un prieks. viens vienīgs prieks. kad piebrauca autobuss, episki ieskanējās
bijušās baznīcas zvani. mēs devāmies atpakaļ civilizācijā. 3.gada 12.grupa
viegli bija pārvarējusi visus šķēršļus un nu varēja baudīt meditatīvus
gubmākoņus ērtajos krēslos, jaucot gaisu ar savu ''into the wild'' arōmu.
protams, prieki nebija beigušies. pilsētnieki likās smieklīgi un vienkārši viss
bija smieklīgi. jā, pat tulznainās kājas. Lielajā pilsētā nopriecājos, ka man
ir mans stiks - tiešām palīdzēja staigāt. ātri jau pa ceļam atdalījās biedri
līdz satiku savu varonīgo Mārtiņmēnu, kuram atbraukšana beigās izmaksāja dārgi.
tiku padzirdīta un papīpināta. pie Labās pilsētas maximas izmetu savas zeķes un
mēs varējām doties pie viņa. es uzreiz mazgāties, drēbes tāpat. tad čillojām
pie ūdenspīpītes un senatzītas dziras skaisti pārtaisītajā istabiņā, kur tagad
būs jātaisa grūvīgas pasēdēšanas. laiskošanās. sen nebiju jutusies tik
atslābusi.
5.aprīlī vēl
aizvien biju Labajā pilsētā. vieni dzīvoklīti bērniņi darīja lietas. aiz loga
pavasarīguma skaistums. kad bija jau jādodas, tomēr nolēmām vēl iečekot tiešām
lielisku filmu - http://www.imdb.com/title/tt1130884/. vakarā bija
ekstrēma ripināšanās mājās, kur ieskrēju uz mirkli, jo mūs gaidīja Alištante ar
Gumpeli. atkal lietus, atkal tumsa un tikai apavi nomainīti. bijām riktīgi
kaugurnieki un pa kaugurnieciskam atradām bomzīgu pajumti dzīrošanai, kur
skraidelēja bomžsuņi. kukurūzas čipsi lika mazliet ilgoties pēc pārgājiena
jokiem. smieklīgi. tad pie Gumpeļa ieēdām kēēēksu un parunājām par
tetovējumiem. kaut kad naktī ar Mārtiņu devāmies pie manis, kur atkal
kāpņutelpā bomzītis čučēja. šoreiz novilcis apavus - smaka neizturama. Mārtiņš
čučēt, bet es beidzot izkrāmēju somu un ap četriem arī ierušinājos gultā.
šodien, ai, kā
negribējās celties. paklausījām bē-bē brokastis un devāmies uz narversenu, lai
mašīnā ieturētu brokastis. tad tiku nogādāta līdz stacijai un kā normāls
cilvēks devos uz lekcijām. tik jacenīte vēl pēc ugunskura mazliet smaržo. tagad
jāatsāk mācības. bet tik ļoti priecīgi bija redzēt, ka 12.grupas biedri ir
sveiki un veseli! mājās paciemojās filozōfs un atkal bija jaukas sarunas.
sapratu, ka viss ir baigi labi. tās materiālās muļķības ir MUĻĶĪBAS tiešām. man
ir jauki ļaudis apkārt. nezinu lielāku vērtību tagad. harmōnijas atgūšana
prasīja tikai dažas dienas pie dabas krūts. un tagad skatos - VISS no dabas nācis.
kaut kas pārveidots, kaut kas samiksēts, bet nav nekā cita.
stiks ir
palicis pie manis, pat pēc neielaišanas Mārtiņmājās :D
jā, būtu vēl
daudz un dikti vēstāmā, bet nu jau pietiks.
iesaku nesēdēt
mājās. laiks brīvā dabā ir nesalīdzināmi vērtīgāk pavadīts nekā jebkā savādāk. un
novērtējiet savus līdzcilvēkus – mīļuma nevar būt pa daudz. 
31. Marts 201017:00: iespraudums
http://www.youtube.com/watch?v=cOpQZ0T7XgU&feature=relatedšis atgādinajā rīta gaidīšanas pārdomas par to, ka saglabājam tikai pases datus un varbūt acu krāsu, bet pārējais aizplūst laika straumē. tīk peldēt pret to un grābties pie jau sen zudušā, bet tajā pašā ūdenī jau nekad vairs nepabūt. bailes no nākotnes? jā, riebjas tuvoties nenovēršamajam. cilvēki mīl un tad vairs ne. cilvēki ir un tad vairs ne.
sagaidīšu Ēriku un došos beidzot sveikt aizdomīgi silto dienu. nedomājiet par bēdīgām lietām, daru to jau jūsu vietā.
Mūzika: Nepilngadīgā Anna - Televizōrs 29. Marts 201013:14: MĒS VĒLAMIES BRĪVĪBU PAŠAS BRĪVĪBAS DĒĻ
pirmdiena.
rīta pusnomodā
ilgi sevi bija jāpārliecina, ka brīvdienas sākušās un nekādas lekcijas
nekavēju.
22.marta
pusnaktī zem skaidrām debesīm izvedu Baltulīti aiz siksniņas. viņai diezi ko
nepatika. neko, tagad vismaz zinu labas, iedarbīgas un dabīgas zāles pret
kaķenīšu runčlaikiem.
23.martā rīta
apraksts plānotājā : vilciena logus noklājuši smalka lietus švīku krustiņi, aiz
kuriem pelējuma paskata ledus, kas caur plaisām virs sevis izlaidis urīnpaskata
šķidrumu. viss līdz ar mitrumu tumšākas toņkārtas sevī ieņem. vēl mazlet un
viss vienā pelēkā pleķī saplūdīs. tas ir kapu laiks. pēc lekcijām satiku Mārtiņmēnu,
aplūkojām buržuācenu tapetes, siekalojoties. tad satikām filozōfu, kurš
besoties, ka fakultātes notikums kļuvis tik skandalōzs, tomēr turpina par to
runāt vien :D tad bija pelmeņi un pilns vilciens. Mārtiņš izkāpa Zolitūdē, lai
pirmo reizi apmeklētu savus pindzelētāju kursus. jauki esot bijis. un visur
klīst kāda būtne. bet man ir psihiskas problēmas. un vēl esmu nenormāli
egocentriska. man vienalga.
24.martā
gandrīz nojūdzos, dodoties uz staciju. tā gribējās iet uz pretējo pusi - uz
jūru. negribejās nevienu satikt. vilku sevi ar varu. laikapstāklis bija tik
ļoti piemērots vientulībai. tādā laikā nedrīkst socializēties, bet vajadzēja.
ar Eniju neaizdevāmies uz vienīgo lekciju. tēlojām, ka mākam spēlēt šahu.
uzvarēju, bet tam tiešām nav nozīmes. tēju litri, kā vienmēr. ļaudis iekšā ārā.
hops, dodamies ļaudīm līdzi uz sinagōgu, kur visu laiku piemin naudu, barojot
stereotipu par ebrejiem. tad kā labas studentes, devāmies uz neobligāto
Rudzīšlekciju. bija interesanti. filma, banāni n'stuff. tad devāmies meklēt
kaut kādu biroju, lai es varētu gādāt par intereneta pieejamību mājās.
čakarēšanās. aizsūtīja uz banku. čakarēšanās. labi, ka Enija bija līdzi :] tad
mūs Atis pabaroja ar bulciņām, jo bija jāgaida Dirtī Dīl pasākums jeb Treiberga
Toma vadāmais dzejlasījums, kur man norunāts randevū ar Lielisko Sievieti. bija
interesanti. kā jau dzejas pasākums. lielā laimīte, protams, bija Ērika, kuru
tagad gaidīšu ciemos trešdien. bet uz beigām jau jutu, ka gaisā valdošais
dzejnieku snobisms cenšas izsūkties cauri ādai. nogurums. devāmies prom. uz
brīdi man bija jāpaliek vienai ārpusē ar iedzērušu čali. tā vienmēr notiek, ka
man kāds jāgaida vietā, kur kāds agrāk it kā pazīstam indivīds nelabā
kondīcijā, neatpazīstot manu seju, sāk sūdzēties par savu dzīvi, gaidot labestību.
beidzot gājām prom. pie tuneļa paliku viena. pa ceļam, jaunajā štokmantunelī
vientuļš akardeōnists skumji spēlēja ''Yesterday'' un es sapratu kādēļ.
vilcienā bija jāgaida kādas 15min līdz kustības uzsākšanai. plejeris izlādējās
un sajutu, ka arī ar mani tūlīt tas notiks. pēdējie resursi. knapi aizvilkos
mājās. bailes. nezinu kādēļ, bet noraidoši atbildēju uz kādas noskrandušas
sievietes jautājuma ''ņebudjet cigareta?''. tās 20min, ejot mājās, baidījos, ka
varbūt tagad instantā karma atmaksās man par šito. turējos pie Didža iedotā
metālfufelīša. sapratu, ka vismaz ieskrāpēt ar to aizsardzībā varētu. bet
nokļuvu mājās piecas pāri pusnaktij neskarta. starp 3. un 2. stāvu nācās
uzkavēties, jo tur pirmo reizi redzēju savā kāpņutelpā guļam bezpajumtnieku. sākumā
nobijos, ka varbūt viņam kaut kas kaiš. pēc rūpīgākas elpošasnas ritma
analīzes, sapratu, ka guļ. bija bail iet garām, bet vajadzēja. nekas jau
nenotika.
25.martā tik
ļoti, ļoti negribējās atkal braukt, atkal sēdēt lekcijās, atkal braukt. istabā
sastapu divpunktu biz-bizmārīti :] nagi tieši bija sarkani ar melniem
punktiņiem. nodomāju, ka tā varētu būt pozitīva zīme. bomzītis kāpņutelpā vēl aizvien čučēja. kā riebjas sabiedrisko
transportu tantes, kuras vienmēr uzskata, ka maza izskata meitenītēm jāpalaiž
viņas apsēsties, kaut gan turpat sēž jauni puiši. spiedās man tāda virsū,
smakojošu elpu un krekšķinājās. krekšķinājos pretī un slēpu snīpi šallē. a ja
nu man sāp kāja? brr.. vajag darīt tā : sākumā apsēžas sievietes [jā, vecākās
pa priekšu] un tad tikai vīrieši [arī lai mērās vecumiem]. protams, atkal bija
jāsastop trakais Eižēns. bet negribu tajā iedziļināties. pēc lekcijām jutos kā
vasarā. skraidelēju savās kediņās, jūtoties absolūti viegliņa. pie mājām
sapratu, ka viss kā vienmēr, kreisā kāja mazliet slapja, jo kedā milzīgs
caurums, labā kāja smilšaina, jo liekas tā keda malziet lielāka un tāpēc slinki
atsitas pret viskautko un vienmēr nodubļojas purngals. mājās ēšana un
gulēšana.
26.martā jau
tika iepriekš ierakstīts : vajag atpūtu no svešām smaržām, nenozīmīgām domām,
ļaunām acīm, pēdējiem vai pirmajiem vilcieniem, viltīgām nodevībām, vientulības
bailēm, nogurdinoša noguruma, izšķiesta laika, liekulības indes, stulbām
iedomām, domu saspringtības.. nelabuma.. paklusēt blakus siltai miesai pie
jūras, zem segas.. nevajag vairs vārdu, patiešām atceļam valodu. siltās miesas
nebija, bet atpūta bija gan. daudz miega. jo vairāk guļu, jo mazāk gribas būt
nomodā. ap vienpadsmitiem pamodināja bļāvieni aiz loga. čalis raudulīgā balsī
un par brīnumu latviski kliedza ''atlaid, Jāni, atlaid!'' balss attālinājās ar
kādiem citiem rūcieniem. pēc nepilnas minutes uz to pašu pusi slīdēja slinki
soļi un drīz sākās arī baisi kliedzieni. krievvalodīga sieviete, raudot : ''što
ja kogda komu zdelala?'' arī attālinājās. kad atkal migu prom, abas ar
Baltulīti satrūkāmies no bezdievīgi dobja sprādziena. tā nebija nekāda
bombačka. Kauguri..
27.martā
atbrauca Mārtiņš. uztrāpījām uz rimi hipermārketa atklāšanu. nu i bardaks.
skatījām nelaiķa Ledžera pēdējo [pat nepaspēja visu nofilmēt] filmu, ko biju
aizmirsusi. ĻOTI LABA : http://www.imdb.com/title/tt1054606/
28.martā atradu
filozōfu guļam virtuvē. bijis mūsu skolas salidojumā. māmiņai dzimšanas diena.
vārtīšanās un slinkošanās. tad ar Mārtiņu iečekojām atkal hipermārketu. vēl aizvien
bardaks. tad viņš devās
mājiņās. pie mums visādi Humōri, mammas apsveicējas, ēdienu gatavošanas utt.
man atkal mazliet apātija. vakaru pavadīju ar filozōfu virtuvē. atklājās dažas
lietas :D radiō ziņoja,
ka Ķemeru nacionālajā parkā 9 zirgu bariņš nelien ārā no applūdušā pleķīša, tusē
tur līdz vēderam ūdenī. esot zirgu
vārdotāji, kuriem neizdodas pierunāt zirgus doties uz sauszemi :D radiō esot
īpašās dienas.
''viņas bērni
spēlējas ar zīlēšanas kārtīm''
diena/nedēļa beidzās
pilnu punci un kulta grāmatu rokās. šodien kārtīgs rudens aiz loga. rudensļaudis gan jau priecājas. šodien es nospļaujos uz visu. iegrimstu bērnišķībā un laužu likumus - baudu kafiju un neskaitu cigaretes. čāpošu gan jau uz jūru tūlīt. varētu sāk krāt mīlestības definīcijas. visas banālās, sarežģītās un aizkustinoši vienkāršās. 
smieklīga bilde :D Mūzika: Sufjan Stevens - Ya leil 22. Marts 201022:21: kakafōnijas daile
tomēr dažas stundas pagulēju un tagad tā raitāk viss iet uz priekšu. salūkoju iemeslu, lai sevi palutinātu ar kapučīnō - bija jāsatiek prātu zaudējušais Eižēnijs. bet gribēju pavēstīt par saviem murdziņiem jeb to, ko tajos atšifrēju. no rīta istabā atrastais atčālejies tarhūns miega atraisītajā zem-/apziņā atēlojās kā minipūķis, ko it kā atrodu Undīnes tornītī. viņš meta liesmas, lai tumsā atrodu to, pēc kā tur biju uzrāpusies. viņš klausīja tikai man, pret citiem būdams aizkustinoši draudīgs. varbūt tas tāpēc, ka, kad ar Eniju atgriežoties tornīti vakar, iztraucējām kādiem mīlniekiem, atmaksājām ar svecītes ierādīšanu un aizdedzināšanu. svecīte vēl dega no rīta. sapnī ieradās pieklājīgi ģerbs Daksis [jā, starpcitu, viņš tik ātri maina veidolus, ka reizēm liekas, ka viņš spēj laikā ceļot turpu-šurpu] ar vecu tantiņu pie rokas. no rīta pie stacijas biju redzējusi ko līdzīgu, kur jauns vīrietis likās nenormāli nokautrējies vezdams visdrīzāk savu vecmāmiņu uz vilcienu. tas tramīgais skatiens - ka tik kādu pazīstamo nesatiek. pie jūras bija izveidota hipijnometnes apmēru telts no lietussargiem. tas tamdēļ, ka Undīnē, protams, no tiem miljoniem lietussargu krietna daļa tika aizmirsti [piem. Katrīnas]. man pašai mājās bija jābrauc ar diviem - Mārtiņa aizdoto un Enijas aizmirsto. bet es pati vasarīgajā pludmalē starp nabadzīgi ģērbtajiem ļautiņiem stāvēju savā ķitelītī ar zābaciņiem kājās. to izraisīja šīsdienas pavasarīgais vieglums, ko papildināju pirmo reizi šogad atļajoties zābaku vietā uzvilkt ko citu [šūziņus, kas uz reti atrodamā ledus bezdievīgi slīd] un baiļpilni no vēja brāzmām, atstājot ķitelīti un izvēloties uzticīgo ādas jacenīti. šī jocīgā pāreja beidzot ir klāt. biju aizmirsusi cik labi ir paslēpties zem cepurītes un kapuces reizē. vēl sapnī saules nožāvētās zemītes putekļi un smiltis vējā veidoja tos burvīgos vijumrakstus. nu, tas dēļ Helēnas dziedājuma par to, ka putekļi zied. jā, tas arī jau ir klāt. jā, jāsveic aizvien ilgumā augošās dienas un aizvien siltāk izjutāmā saule. drīz naktis būs kā mirkļi. viss ziedēs un pumpuri ar paukšiem sprāgs vaļā ik mirkli.
13:52: gala komma
ir pirmdiena. labdien. atskaite: 16. martā sniga sniegi un par godu datōristiem varēja iegūt daudz tortes. braucot mājās iztēlojos skatu, kas pavērtos, ja nokļutu tur, starp smieklīgu formu zemajiem gubmākoņiem un augstajiem, lēnajiem spalvmākoņiem. 17. martā nokārtojusi angļu valodas parādu, atskārtu, ka nu man vienai vēl divas stundas brīvas, devos pastaigā. izbēru visu savu naudu lūdzējam plaukstā. mājās ma-mā bija pagatavojusi garšīgu kičari, kas esot paša Krišņas mīļākais ēdiens. 18. martā visa dzīvojamā platība tika atstāta man un ņaudīgai Baltulītei. beidzot nosēdējos pie datōra. nekas labs. draugos atklāju, ka atkal ducim bezatbildīgu paziņu saražojušies bērni utt. bītli beidzot. 19. martā Rudzītis izmocīja mazajā 11. auditōrijas telpā. pohainīga Enija. ar Ilzi pa veikaliem iet nav ātra padarīšana, bet kopā mēs spējam lieliskas siera pankūkas saveidot. tad devāmies uz izrādi ''Klāvs''. nebija klāvīgi. tam sekoja māšeles konfrontēšana. 20. martā atbrauca un savāca sev līdzi Mārtiņš. vecais, labais fordiņš. Labajā pilsētā pelēkums, bet mums vienalga, jo slēpjamies aiz žalūzijām. kaķīšprieki. nemanot, 19.32 iestājās pavasaris. 21. martā lija. man izsniedz indvalīdīgu lietussargu un aizgādā līdz vilcienam, jo Lielajā pilsētā Lotte gaida. jutos kā Frīda Kahlo, bezjēdzīgi koša lietainā pelēkumā. Lottes izrāde bija interesanta, bet ilgi palikt nevarēju, jo bija jādodas uz vilcienu. Imantā iekāpj Enija un mēs dodamies uz Undīni. NEKAD Undīnē nebiju redzējusi TIK daudz ļaužu. sākumā juceklis. devāmies uz jūru. pirmos reizi šogad pie jūras. tad bijām gatavas iejukt jūklī. tēja rokās, tiek sazīmētas pazīstamas sejas, tad jau lēnām arī visa koncepcija kļūst skaidra - sākam baudīt. ne tikai tika izpētīts teju katrs nama stūrītis, bet centāmies izbaudīt visu, ko pasākums varēja sniegt. Fartārijpuikas, indieštantes un protams, ilgi gaidītā Helēna. bauda. tā tas viss ritēja savu gaidu. nebija saprotams kad Daksis no pūļa izleks un stāsies visu priekšā. devāmies pēc pīpēm un bulkas. atgriežoties mūs sagaidīja dūdas.. ja vien nebūtu tik skaļi. bet skaisti ir jau, ir. ļaudis lēnām izklīda, pēdējie transporti nenovēršami tuvojās, bet beidzot bija arī Daksis. ne īsti formā, bet balss tik pilna emōciju un pirksti maģiski veikli pār stīgām, ka apkārtējo nepatika, kas mijās ar apātiju, man netraucēja aizpeldēt.. ne ta transā, bet prom. Enija aizdevās vēl pirms Daksis bija izteicis sakāmo. jā, viņa filozōfēšana starp dziesmām nebija nemaz tik neizprotama, ja ieklausījās. kad Daksis nodziedāja pēdējo noti, publika sāka pašķīst. Katrīna izdomāja, ka mums kopā jābrauc mājās, bet nekas tāds galu galā nenotika. kad ar Katrīnu atgriezāmies, kaunpilni nokavējušas savus transportus, izrādījās, ka Dzintars, Harijs, Hendriks, Andris, Daksis un vēl, vēl nekur nezūd prom. Dakša zināšanas, kas izpaudās jocīgās ķēķa sarunās, mazliet pārsteidza. tad bija improvizētais vājprātiņš ar visu, kas skan. sarunas un smieklu jūras. gribētos ļoti daudz pastāstīt, bet atkal esmu bibliotēkā un man jau kļūst neērti. jā, viss beidzās ar to, ka Undīne neaizmiga - mēs neaizmigām. bezmiega dullumiņā pa grupiņām uz saviem transportiem aizdevāmies. tagad tas liekas tik sen. bija jauki. vakardienas drēbes visas tagad pēc Undīnes vien smaržo. mājās savedu sevi daudz maz kārtībā un nu jau esmu tās divas lekcijas godam izturējusi. aiz loga saule. tas nozīmē, ka varbūt būs man spēks sadarīt visu darāmo šodien vēl pirms lielā atlūziena. ir kaut kāds miers, kaut kas uzlādēts šonakt un briest laba doma. p.s. šajā Undīnes ''atvadu'' pasākumā padzirdēju, ka tomēr gadus vēl dos. ja jau vienu, tad jau.. brauciet! tur Lieldienu šūples i'.  Mūzika: galvā skan Dakša dziesma par krāniņu 15. Marts 201019:35: puncis saka, ka jāpaziņo
pēc lekcijām uzzvanīju mā un teicu, ka sāpošais kakls pieprasa kreftīgu zupu. pieminēju ideālo variantu - skābeņu zupu. par to bijām sapņojuši ar Eniju un Tomu pirmajā lekcija. nu, tā ar olu un rupjmaizīti. labi karstu.. mm.
pārrodos mājās pēc pāris stundām un uzminiet, ko saodu, ieejot pa durvīm? protams, ma-mā žigli bija sataisījusi Pasaules labāko skābeņu zupu. nekavējoties izēdu divas līdz malām pilnas bļodiņas. nu, vai tad mammas nav kārtīga svētība? visiem misējas, bet kurš cits Tev, mazam slimuķītim, sarūpēs debešķīgu zupu pēc viena neliela lūguma? pēc kaut kā tāda grūti sevī noturēt mīlestības vārdus (:
un kāpēc man slimošana/ārstēšanās asociējas ar skābeņu zupu?
15:43: pēc pasūtījuma.
jūtos nelietīgi, izmantojot bibliotēkas datōriespējas cibas priekiem. bet neesmu neko ziņojusi kopš 12. februāra - būs gari. tad nu, sāksim hronolōģiski. CILVĒKS IR VIENĪGI TĀDS, PAR KĀDU VIŅŠ KĻŪST 13. un 14. februāris tika nenozīmigi pavadīts mājās, kavēju patīkamus teolōgu pasākumus. vat ever. CILVĒKS IR NOTIESĀTS BŪT BRĪVS 15. februāris bija auksts, jo virs vilciena bija mazi, zaļi zibenīši, kas visu ceļu spocīgi izgaismoja sniegu rīta tumsiņā. jā, no rīta bija arī aizraujošs mātes izgājiens. nu, jā. 16. februārī kāds ebrejs pievērsa uzmanību tam, ka pildu mājasdarbu viņam zināmā rakstā un centās komunicēt. neko nesapratu, vilciens bija par skaļu. todien māte atkal jokus taisīja. 17. februārī lielākā tautas masa nebija izgulējusies, tāpēc ar meitenēm neaizdevāmies uz Arteli, visu vakaru nosēdēju pie Ilzes, kura mani apgaismoja par nokavētajiem teolōgu priekiem. 18. februāri divām kursabiedrenēm bija jubilejas, kas, protams, nozīmēja iedzeršanu pirms pēdējās lekcijas un ieņammāšanu, lai vaigi zin sārtāki un prieks. tad izvazājos ar Mārtiņmēnu pa Lielo pilsētu. Labajā pilsētā pēc viņa mā aizvešanas uz mājām, devāmies tumsā lūkot apgaismotās ledusskulptūras. bija daiļi. 19. februārī luņojāmies pa Jelgavu. 20. februārī izvēlējāmies labāk uzzināt, kas tur ar to Avatārfilmu tik īpašs, ne skatīt Kalniņas krūtis. Alfas prieki. man patīk Alfa. 21. februārī Mārtiņš brauca mājās. CILVĒKA NĀKOTNE IR CILVĒKS PATS par 22. februāri mans plānotājs neziņo neko, tātad bijušas lekcijas un mājās miegs. 23. februārī mani atkal nolaupīja Mārtiņš, izpriecājāmies Alfā, izbraucām cauri Jūrmalai uz Labo pilsētu, kur es arī paliku 24. februārī, atkal jau nospļaujoties uz saviem pienākumiem. 25. februārī no Labās pilsētas ieskrienot Rudzīša lekcijā, miegs bija garantēts. bet vakarā atkal bija klāt Mārtiņš, jo bija jādodas pie Alištantes ballēties. jēgerprieki. 26. februārī bija tikai jānožēlo, ka vienmēr kāds iedomājas veidot koktēļus no nesaderīgiem alkohōliem. Mārtiņš aizdevās uz karnevālu. 27. februārī mani apciemoja Lielais brālis. tas bija gaužām jauki. prieks vēl tagad par visu to dienu. vakarā, kad brālis bija prom, izgulēties ieradās Lotte. 28. februārī apciemot ieradās otrs brālītis jeb filozōfs. JĀGŪST UZVARA PIRMĀM KĀRTĀM PAŠAM PĀR SEVI, NEVIS PĀR PASAULI 1. martā pēc lekcijām mājās sagaidīju Mārtiņu, lai Lielajam brālim aizvestu lieko monitōru un viņa veco ģitāri. pašu gan nesatikām, bet māsicu gan, ar kuru kopā dzīvo. dzīvoklis bezgala patīkams un labā vietā. tad bija vakara izpriecas Labajā pilsētā, kur arī atkal paliku. 2. martā cēlāmies pietiekami agri, lai uzsāktu savu skābīšterapiju jeb dažādo formu eksperimentu. priecājieties, ka apelsīnu dievs nevēro jūs. 3. martā man pa Mārtiņa dzīvokli sekoja trusis, braucot prom redzēju trīs stirnas un pie mājām sekoja mazs pudēlītis, bet pašās mājās Baltulīte jau nekad neliek mieru. dzīvnieciņu diena. 4. martā bija Mārtiņa jubileja, bet arī diena, kad viņš atkal devās prom. savukārt Rudzītis izdomāja, ka varētu 1,5h vietā runāt 2h, dot 5min pauzi un atsākt savu monolōgu. plānotājā rakstīts: ''iet trinkot jeb nē?'', jo bija gan Enijas, gan viņas pilsētas vārda svētki. sō, nekas cits neatlika. viss sākās ar tirgu, kur karājas gleznas ar citplanētiešiem. pikniku sākām zinātņu akadēmijas [?] 15.stāvā. skats burvīgs. tad Toms [gids gideōns] ekspedīciju aizvirzīja uz Spīķeriem. jauka izstāde. devāmies uz mākslinieku savienību. tur vēl divi ļaudis. steidž. satikām Ildzes brāli Agni un devāmies ciemos. trinken und picen essen. nakts tika pavadīta up'n'smokā ar Gaiķi& Co un visādiem filozōfiem. pirmais vilciens aizveda mājās. 5. martā bija mana vārda diena. atbrauc tēvs, meita pohaina. ziedi un strupceļainas, pārāk filozōfiskas sarunas. vakarā norunāts iet uz Dzelzs vilku. aizbraucu pie Ilzes. viņa miegaina. pelmeņi. Enija. dodamies. ārā mīnus 8 un man ziedu zeķbikses. sanāca dancot vienai, bet man vienalga. abos cēlienos pa slapjai mugurai, abos cēlienos aizvien vairāk pozitīvas enerģijas. auss džinkstēja vēl divas dienas. Enija aizlaidās ar manu ōsamīgo šalli, kas vienmēr labi smaržo, bet Ilze aizvilka mājās ap trijiem. man vēl gribējās pārtijoties, bet.. 6. martā aizvilku sevi mājās, kur abi vecāki - cik idilliski. klausos rādiō un domāju par tiem cilvēkiem, kuru kakla problēmas dzirdamas ōperu ierakstos. 7. martā ieraksts '' atpūsties ir labi'' NAV IESPĒJAMA CITA MĪLESTĪBA KĀ TIKAI TĀ, KAS ATKLĀJAS 8. martā satiku filozōfu un par nožēlu ļoti kaitinošu bijušo klasesbiedreni, kura vēl aizvien nav sapratusi, ka negribu būt mācītāja. kājas sāpēja kopš Studentu kluba. 9. martā pēc lekcijām uz mājām, tad atkal atpakaļ uz Lielo pilsētu, jo up'n'smokā uzstājās lieliskā četrotne jeb Triebergs, Hiršs, Zeļģis un Zirnis. telpa nepiemērota dzejai. nēģeris Viljams, kurš dzimis Pēterburgā, Anrijs pie brīvā mikrafōna un citi brīnumi. bet braucu mājās. 10. martā pēc lekcijām uz mājām, tad atpakaļ un uz Ziepniekkalnu. tur filmēšana. nepazīstami cilvēki, man neskaidra doma. daudz alus un kosmētikas. gaidam pēdējo aktieri, mana lielā brāļa lomas atveidotāju un ierodas Andis. noskaidrojam, ka tomēr jau 5 gadus esam pazīstami. fan fans. dēļ kameras man bija 3 krūzītes jāsaplēš n'stuff. jautri. mašīnā bītli un pēdējā vilciena gaidas uz perōna ar Andi, kurš liek vaigiem sāpēt aiz smiešanās. prieks. pa ceļam uz mājām ieraugu, ka man nezinot, vēlme ir piepildīta - Dzelzs vilks būs Jūrmalā. bet Liteņdāmai jau patīk jokot - netikšu. 11. martā sapratu, ka neesmu spējīga atkal pēc lekcijām doties mājās, lai atkal to gabalu veiktu atpakaļ. palieku ar Eniju bunkurā. sagribam ēst, ejam ar Ati un Grišu uz pelmeņiem. lats krējumā un citi prieki. vakarā up'n'smokā Nerten performances. BURVĪGI, LIELISKI, NEPĀRSPĒJAMI. smiekli, alus, senneredzētas sejas un prieks, prieks, prieks. tomēr vakaru neturpinājām un ar Eniju, noguruma vilktas, izklīdām pa mājām. 12. marts bija iecerēts miegam. bet jau pusseptiņos man bija jāpalīdz mātei un jau pusdivpadsmitos Lotte nāca ciemos. neko. vārtījāmies, runājāmies. jaukumīgi. ieguvu ielūgumu uz viņas izrādi. 13. martā tā neglīti sanāca. biju ielūgusi Harijonkuli uz Undīni, bet pašai bija jābrauc uz Ikšķili, kur Andis uzaicināja uz kārtējo filmēšanu. pie Undīnes bija jāzvana. Inguss visā savā dīvainībā. tomēr laikam pasaku ļaudis eventuāli izgrūdīs ārā no pasakainās svētnīcas. skumji. māli, bēgoši gredzeni un laika trūkums. atstāju Harijonkuli gādāt malku un uzklausīt Ingusu. jutos gaužām slikti. Lielajā pilsētā sagaidīja Andis jau ar biļeti rokā. protams, smiekli, smiekli, smiekli, pat runājot par Hitleru. man vienmēr pagadās kaut kur doties ar topogrāfiskajiem muļķiem, kāda pati neesmu, tāpēc tas mazliet tracina. Andis apmaldināja mūs, bet drīz vien tikām glābti. filmējot tusiņu, rūpējāmies par ticamību, tāpēc maz tika safilmēts. 14. martā pamodināja psihodēliski čivinātājputniņi aiz loga. saulīte bija un garšīga tēja. protams, paģiras. atkal klīšana pa Ikšķili ar Andi. jutu, ka tā ir šo divu nedēļu kulminācija. ķermenis izmocīts, gars nemierīgs. tāpēc arī esmu slima. vajag kādu terapiju, meditāciju. nonācu mājās savārgusi, cauri briesmonīgiem vējiem. GODĪGA CILVĒKA RĪCĪBAS GALĪGAIS MĒRĶIS IR BRĪVĪBAS KĀ TĀDAS MEKLĒJUMI 15. marts jeb šodiena. saule spīd, Enija saka, ka drīz būs silts. nodevu māsicai oriģinālo Alisi brīnumzemē, jo viņu pamocījis psihs sapnis. Mārtiņš vakar zvanīja un teica, ka būs jau sestdien. tas trakoti priecē. šonedēļ mācīšos, nekāda ballēšanās. šonedēļ ārstēšos, nekāda muļķošanās. piektdien uz izrādi ''Klāvs'' un svētdien uz Lottes uzstāšanos. mierīgi plāni. pa teātriem un bibliotēkām. sestdien 19.32, kopā ar Mārtiņu, Latvijā ienāk pavasaris. būtu vēl daudz visa kā ko pavēstīt, bet nudien jau ilgi te sēžu. esmu pasūtījusi, lai ma-mā mājās uztaisa kreftīgu zupu. atvainojos par kļūdām, bet nepārlasīšu. mans portatīvais prieks ir kōmā. laikam uz neatgriešanos. tas dāvā labi daudz laika lasīšanai. tad nu, varbūt katru pirmdienu sēdēšu te un ieburtošu savas aktivitātes, lai nerastos lieki jautājumi. nekad neesi gribējis būt prasts maisiņš, kas vēju dzīts, nesatraucas ne par ko? uz to neattiecas datumi, vilcienu saraksti, citu pārmetumi vai vieglprātīgi dotie solījumi. mēs visi viens aunu un aitu bars, kuri turas pie zemes, it kā citas izvēlēs nebūtu. labi, dodos. jauku jums cibošanos, laimīgie datorizētie ļaudis! [bildei iedomājies saules aplaistītas pienenes] Mūzika: vajadzētu bītlus tagad 12. Februāris 201022:30: varbūt tāpēc man vienmēr paticis O. Vācietis
dzeru kumelīšu tēju un brīnos - katru kadru atceros. it kā tikai vakar būtu redzējusi. bērnībatrešdiena bija interesanta. smieklīga, varētu teikt. vienīgās lekcijas laikā tā sasāpējās galva, ka nolēmu sevi nemocīt. atpūtas telpā atradās ļaudis, kuri uztaisīja tēju un spēlēja ar mani duraku. zvanījās un rosījās visi. devos satikt Mārtiņu, tad pie māšeles uz Hosteli. vēlāk aizvedu Mārtiņu uz Blumberga izstādi, tad tikāmies ar dažiem bijušajiem klasesbiedriem. viens studē medicīnu, otrs datōrlietas, cita par juristi un vēl es. visiem visādas lietas notikušas. tad okupējām Helmuta mammas mašīnu un devāmies uz Jūrmalu, kur mans piemājas Rimi gaidīja ar tukšiem plauktiem. sabijāmies. bet izrādās būs rekonstrukcija, tas arī viss. ceturtdien kaķīši slinkojās pa gultu. vakarā tik aizčāpojām pēc ņammām, lai turpinātu luņoties. un šodien Rīga bija pavisam savāda. bija jāiet uz orifleimu saņemt
dāvana. tur izrādās Māronkuls strādā, ar kuru vēl no rīta sarakstījos
par to, ka jāsaskrienas. tantes mani centās savervēt kļūt par klientu,
izplatītāju. tad Mārtiņam piesējās Tautas Balss, bet ap staciju mudžēja
krievi, kuri tās orandžmelnās lentītes dāļāja. laikam tāpēc, ka viens
mikroautobusu šoferis tika atlaist dēļ tādas. visādi pasākumi bijuši, ir un būs, bet pati vairs nespēju salasīt savas sajūtas - gribu vai nē. parasti tādās situācijas vajag sevi aizdabūt uz turieni, jo pēc tam nožēlosi, ka nebiji. bet šoreiz ir kaut kā savādāk. mazliet šķiet, ka nākamnedēļ viss būs skaidrāks. un nevarētu teikt, ka kādam ļoti mani vajag tur visur. baudi! jo šī jau ir tā Tava dzīve. te būs labi dadaista vārdi :  Mūzika: Helēna - Man nav neviens vajadzīgs 10. Februāris 201000:43: laiku skaitīt dziesmās.
jau pēc pulksteņa pienākusī trešdiena tik pilna visa kā, ka atkal un atkal nākas galvā pārrēķināt laikus, atduroties pret vienu vienīgu atziņu, ka nespēju paspēt gan to ko vajag, gan to vēlos paveikt. bet viss labi, jo nekad neko nevar zināt, izies viss tā, kā vajag. sajūtas rādīs. mīļākie ceļi absolūti apledujuši, katru dienu meklēju jaunus. šeit ziema neatkāpjas, bet Lielajā pilsētā pavasaris čukst jau ausīs. šeit stacijās baloži vēl tikai uzmācīgi skaļi dūdo, kamēr Lielās pilsētas perōni jau kļuvuši par viņu mīlestības skatuvi [viņi taču pat bučojas kā cilvēki un uzvedas ar', jo kad dāmīte atdevās vienam, pārējie tikai uzskatīja, ka tagad viss ir atļauts arī viņiem]. kamēr tumšajos rītos vilcienu cilvēki sildās klusā miega burbulī, tikko lecošās saules sveicināti, kļūst liecinieki tam, ka ziema tomēr ir sasodīti skaista padarīšana. vēl pirmdien, Lielās upes garākie augi bija aplipuši sniega dimantiņiem un saule tiem lika tik skaisti vizuļot, ka to nevarēja neievērot. savukārt, otrdien, paveroties logā, varēja novērot mierīgi guļošo pasažieru atspulgus. kamēr man ausīs skanēja Dilana '''Blowin' in the wind'', likās, ka visi domā par vienu un to pašu klusībā. visur saskatu vēja parakstu. svaigi paputināti sniega lauki izskatās kā miniatūri tuksneši, bet vakar debesīs bija lūkojami mākoņi, kas veidoja to pašu rakstu, kas tipisks slapjām smiltīm. jā, vēl vakardienas pēcpusdienas debess pārveidojās milzīgā putnā ar sauli vienīgās acs vietā. ja iedomājās, ka saule, nevis mākoņi kustās, tad aina kļuva baisi sirreāla. it kā milzīgs putns būtu pārliecies pār mums un ar savu visuredzošo aci sekotu līdzi katrai mūsu rīcībai. varbūt tas tikai Blumberga izstādes iespaidā, kas Jums noteikti jāapciemo. tikko sapratu, ka rudens ir ideāli piemērots, lai iemācītos žonglēt. atskārtu to, jo jau atkal mēģināju pati to paveikt, bet kļuva žēl tos nabaga ābolus dauzīt. rudenī taču ābolu reizēm pat ir pārāk daudz. pa ilgiem laikiem esmu tik ļoti iekārojusi vienu grāmatu, ka, gaidot kamēr būs naudiņas tās iegādei, katru dienu to apciemoju grāmatnīcā, kur citā interesantā grāmatā izlasīju, ka lielākā daļa bijušās Padomijas karavīri par slepkavošanām kaunās un saka, ka tikai pildīja pavēli, bet bijušie Hitlera padotie tieši otrādāk, nekaunās ne par ko, bet gan lepojas, ka piedalījušie ebreju masveida iznīcināšanās. autors, tāpat kā cerams, katrs no jums, par to bija šokā [īpaši par kāda augsta ranga vācijas armijas veterāna atbildi uz jautājumu par to, kādas tagad [gan jau pirms kādiem gadiem pieciem] ir sajūtas par visu to vājprātu. gaidot nožēlu un šausmu stāstus, atbilde bija viens vārds - ''paradīze'']. nebūtu slikti arī šo grāmatu iegūt, jo autors tajā risina arī šo jautājumu - kādā veidā radušies tik pārliecināti ebrejnīdēji. protams, nebūtu slikti iegūt arī visu grāmatnīcu un vēl, un vēl, vēl, vēl. bet es negribu. pēdējā lekcijā apjautu, ka vārds ''Dievs'' manī jau sāk izraisīt riebumu. varbūt tāpēc, ka tam tāds pats liktenis kā vārdam ''mīlestība''. nezinu, bet ļoti nepatīkami. Pasaule ir tik pilna brīnumu. par laimi, ap mani visumā viss ir ļoti jauki. tad liekas, ka arī nekur citur nekas nejauks nenotiek, bet notiek jau gan. pat nezinu vai ir pareizi to visu laiku sev atgādināt. vienaldzība gan ir ļaunumu ļaunums. ir grūti atkal pierast pie cilvēkiem. gan jau tas nav tīšām, gan jau tā tikai esmu es pati, bet viņi satricina kluso mieru manī. un cerams, nākošnedēļ būšu atkal iemācījusies gulēt naktīs un beigšu lekciju laikā atšifrēt vecos, nu jau pārkrāsotos uzrakstus uz galdiem. ''cilvēks ir vienīgi tāds, par kādu viņš kļūst.''  Mūzika: Yann Tiersen - Esther 7. Februāris 201023:36: esmu gan viens laimīgs kaķbērniņš!
 Mūzika: Helēna un Gints - Uz jūsu saulaino tāli 4. Februāris 201022:15: ja jau sapņi mēdz piepildīties, kādreiz savām acīm redzēšu.. vai ne?
       tiešām interesanti.
3. Februāris 201016:47: tīk nepazīstamu [neesošu] valodu skaņa.
līdz rītdienai viss šis jāpārtrauc. tad būšu gatava. rītdien manai Pasaulei nolemta pamatīga zemestrīce. mazbūtnītes jau tagad sāk mukt prom. viss būs labi, kad gaiss pieradīs pie viņa atkalbūšanas. bet tagad viņa vieta šeit sen aizaugusi dažādiem brīnumiem. man tā būs kā pirmā tikšanās - tik sen neesmu sastapusi. un pirmo reizi tāds nemiers pēc viņa jūrošanās. parītdienas Pasaule ir pilnīgā mistērija. ne-miers. priecīgs nemiers :]  Mūzika: Devendra Banhart - Lazy butterfly 2. Februāris 201017:36: izkusušais plastilīns lēnām atkal sacietē.
Sartrs un Herders ir atgriezušies manā dzīvē ar jaunu kvalitāti. drīz atkal būšu gatava. aizvakar uz nakti bija atbraucis filozōfs. tas bija jauki. pasmējāmies par to kā latvieši izbijušos trakos mīnusus bija uztvēruši pārspīlēti, taču tā ir normāla ziema. tagad jūtams izbrīns par puteni. protams, viņš atkal palīdzēja atbildēt uz dažiem sasāpējušiem jautājumiem, kā arī pavēstīt jaunas atklāsmes. tam jau tie lielie, gudrie brāļi domāti. man pat tā pamatīgi noveicies, ja padomā, jo filozōfs ir ļoti, ļoti izglītots jaunēklis, bet Lielais brālis ir vieds dzīves jautājumos. turklāt, patīk man ciemiņi. kaut kad nesen ma-mā safanojās par astrolōgu Sergeju Vronski. viņai vispār ļoti simpatizē zīlēšanās un visas tās lietas, ko skeptiski uzlūko racionālisti. pati visu to esmu izmēģinājusi, papētījusi un šim tam arī ticu, bet ne jau fanātiski. dalītas domas, varētu teikt. lūk, Vronskim ir grāmata par visām 12 zodiaka zīmēm. mā bija sašutusi, cik precīzi viņš raksturojis viņu - aunu. tas uzjundīja manī interesi un tagad jāsecina, ka šī grāmata būtu jāiedod katram horoskōpu noliedzējam. tur tiešām ir pārsteidzošas precizitātes, kas ne tikai skar pašu zīmē dzimušo, bet arī viņa līdzcilvēkus. tā jau ir augstākā pilotāža, man liekas. protams, ne viss sakrīt simtprocentīgi, bet lielāka daļa gan. Harija ieraksts atgādināja, ka man taču kaut kur bija disks ar Skumju Akmeņiem, bet atklājās, ka tas ir pārāk sabojāts. tad nu tagad gaidu, kad lejuplādēsies pat vēl nekad nedzirdētas dziesmas. prieks un nepacietība. vismaz Helēnas adītā šallīte vēl ir. visapkārt sniega tik daudz, ka Pasaule liekas mierpilna un klusa. loga šaipusē, vīraka dūmos danco spārnotas bērnības vēstneses, mirguļotot smieklos, atstāstot par visiem izstaigātajiem mūžamežiem. un es redzu sevi atmiņās no malas. vienmēr maza un vienmēr viena savās ekspedīcijās. vasara sauc. mā atdzinās, ka Sibīrijā, pie Baikāla ezera, viņa reiz nošāva pīli. man patīk viņas tālo zemju stāsti. un kur paliks Tavi stāsti, ja tie netiks pārstāstīti vai pierakstīti?  Mūzika: Stellamara - Immrama 1. Februāris 201001:49: gribu satikt Tevi
 Mūzika: domu spārnu vēzieni 31. Janvāris 201004:28: dažas domas vajag arī nožņaugt
post-sesiju pasākums tiešām izdevās labs. interesanta ļaužu dažādība, bet pilnīgi nevienas negācijas. pamanījos pakrāsot sarkanu sienu [nostilizējot ūziņas ar jauniem pleķīšiem], pastampāt kartupeļus un burkānus. protams, teolōgu sarunas, muzikalitāte un atraktivitāte neizpalika. un man atkal jānopriecājas, ka mūsu ceļi krustojušies. pat sagribējās tagad dzīvot Rīgā, lai būtu mazliet lielākās devās, bet visu jau nevar. diemžēl laika un enerģijas trūkuma dēļ nespēju atgriezties pilsētā uz Lottes atklāšanas pasākumu. pat uz Undīni neaizbraucu. nogulēju astoņas stundas pilnas sapņu. mazliet kauns atdzīt pašai sev savas ap un zem apziņas saturisko vājprātu. laikam tas dēļ rīta [zilo gaismiņu] gaidīšanas vienā gultā ar vēl četriem jaukiem teolōgiem [kaķzivis]. no vienas puses man vienmēr riebies kā sapņi spējuši manu prātu čakarēt, īpaši, kad tajā tiek iesaistītas noteiktas persōnas, bet no otras puses, jāsaprot, ka tie ir manis pašas prāta atspulgi. kā gribētos tagad atkal ar kādu pavārtīties, ļaut laikam aiztecēt. kad beidzot atsākšu gulēt naktīs? tas būtu smieklīgi, bet varbūt tiešām pietrūkst lekciju, jo atkal un atkal jūtu vajadzību kādā klausīties, dzirdēt ne tikai savas domas. ak, jā. ja nu nav slinkums, iesakiet kādas jaunas mūziciņas. [interneti]  Mūzika: Nine Inch Nails - Something I can never have 28. Janvāris 201020:35: trīs dienas vienā
gandarījums un nogurums. ieinstalēju pašai savu galaktiku. ar mā VISU ķēķi pārkrāmējām, izberzu pat tādus stūrus, ko iepriekš vēl nekad nebiju redzējusi. ja atskaitam grāmatas, tad, tā kārtīgāk paskatoties, šajā dzīvoklī jau nemaz nav tik daudz lietu. ak, kārtīgā bibliotēka, telpu plašumi un atmiņas tur, septītajā stāvā! koku galtones un jūra virs tām. dubultbalkōns un ietrenētās kaijas.. visur bijām mēs, tā mazā, bet ciešā cilvēku grupa. atmiņas un visa mana Pasaule. nekad nebiju domājusi, ka kādreiz tā visa vairs nebūs, ka es ar mā varētu ietilpināties šeit. jā, mazliet izlutinātība. neveselīgo lidināšanos pagātnē uzjundīja apjausma, ka manās sienās pabijuši tik maz ļaužu, kamēr vecajā valstībā paspēja pabūt pat tādi, kurus vēl šobaltdien nepazīstu. nav jēgas skumt. rīt jādodas atpakaļ cilvēkos - uz pastu pēc vēl vienas paciņas un uz Lielo pilsētu pie teolōgiem. sagaidot, kad lekcijas atsāksies, būšu paspējusi izdzīvot vēl trīs mazmūžiņus. tieši tā, man patīk rutīna. tagad laiks liekas kā izkusis plastilīns. bet vismaz tagad katru vakaru redzēšu zvaigznes, gaidot pavasari, kad varēšu atkal doties svētsvinīgajos riteņizbraukumos.  Mūzika: Lou Reed- Satellite of love 27. Janvāris 201004:58: cik jauki ir [eksāmenā iegūt 10] justies jauki.
 Mūzika: Travis - Flowers in the window 25. Janvāris 201020:02:
|
