prudence

00:43: laiku skaitīt dziesmās.
jau pēc pulksteņa pienākusī trešdiena tik pilna visa kā, ka atkal un atkal nākas galvā pārrēķināt laikus, atduroties pret vienu vienīgu atziņu, ka nespēju paspēt gan to ko vajag, gan to vēlos paveikt. bet viss labi, jo nekad neko nevar zināt, izies viss tā, kā vajag. sajūtas rādīs.
mīļākie ceļi absolūti apledujuši, katru dienu meklēju jaunus. šeit ziema neatkāpjas, bet Lielajā pilsētā pavasaris čukst jau ausīs. šeit stacijās baloži vēl tikai uzmācīgi skaļi dūdo, kamēr Lielās pilsētas perōni jau kļuvuši par viņu mīlestības skatuvi [viņi taču pat bučojas kā cilvēki un uzvedas ar', jo kad dāmīte atdevās vienam, pārējie tikai uzskatīja, ka tagad viss ir atļauts arī viņiem]. kamēr tumšajos rītos vilcienu cilvēki sildās klusā miega burbulī, tikko lecošās saules sveicināti, kļūst liecinieki tam, ka ziema tomēr ir sasodīti skaista padarīšana. vēl pirmdien, Lielās upes garākie augi bija aplipuši sniega dimantiņiem un saule tiem lika tik skaisti vizuļot, ka to nevarēja neievērot. savukārt, otrdien, paveroties logā, varēja novērot mierīgi guļošo pasažieru atspulgus. kamēr man ausīs skanēja Dilana '''Blowin' in the wind'', likās, ka visi domā par vienu un to pašu klusībā.
visur saskatu vēja parakstu. svaigi paputināti sniega lauki izskatās kā miniatūri tuksneši, bet vakar debesīs bija lūkojami mākoņi, kas veidoja to pašu rakstu, kas tipisks slapjām smiltīm. jā, vēl vakardienas pēcpusdienas debess pārveidojās milzīgā putnā ar sauli vienīgās acs vietā. ja iedomājās, ka saule, nevis mākoņi kustās, tad aina kļuva baisi sirreāla. it kā milzīgs putns būtu pārliecies pār mums un ar savu visuredzošo aci sekotu līdzi katrai mūsu rīcībai. varbūt tas tikai Blumberga izstādes iespaidā, kas Jums noteikti jāapciemo.
tikko sapratu, ka rudens ir ideāli piemērots, lai iemācītos žonglēt. atskārtu to, jo jau atkal mēģināju pati to paveikt, bet kļuva žēl tos nabaga ābolus dauzīt. rudenī taču ābolu reizēm pat ir pārāk daudz.
pa ilgiem laikiem esmu tik ļoti iekārojusi vienu grāmatu, ka, gaidot kamēr būs naudiņas tās iegādei, katru dienu to apciemoju grāmatnīcā, kur citā interesantā grāmatā izlasīju, ka lielākā daļa bijušās Padomijas karavīri par slepkavošanām kaunās un saka, ka tikai pildīja pavēli, bet bijušie Hitlera padotie tieši otrādāk, nekaunās ne par ko, bet gan lepojas, ka piedalījušie ebreju masveida iznīcināšanās. autors, tāpat kā cerams, katrs no jums, par to bija šokā [īpaši par kāda augsta ranga vācijas armijas veterāna atbildi uz jautājumu par to, kādas tagad [gan jau pirms kādiem gadiem pieciem] ir sajūtas par visu to vājprātu. gaidot nožēlu un šausmu stāstus, atbilde bija viens vārds - ''paradīze'']. nebūtu slikti arī šo grāmatu iegūt, jo autors tajā risina arī šo jautājumu - kādā veidā radušies tik pārliecināti ebrejnīdēji. protams, nebūtu slikti iegūt arī visu grāmatnīcu un vēl, un vēl, vēl, vēl. bet es negribu.
pēdējā lekcijā apjautu, ka vārds ''Dievs'' manī jau sāk izraisīt riebumu. varbūt tāpēc, ka tam tāds pats liktenis kā vārdam ''mīlestība''. nezinu, bet ļoti nepatīkami.
Pasaule ir tik pilna brīnumu. par laimi, ap mani visumā viss ir ļoti jauki. tad liekas, ka arī nekur citur nekas nejauks nenotiek, bet notiek jau gan. pat nezinu vai ir pareizi to visu laiku sev atgādināt. vienaldzība gan ir ļaunumu ļaunums.
ir grūti atkal pierast pie cilvēkiem. gan jau tas nav tīšām, gan jau tā tikai esmu es pati, bet viņi satricina kluso mieru manī. un cerams, nākošnedēļ būšu atkal iemācījusies gulēt naktīs un beigšu lekciju laikā atšifrēt vecos, nu jau pārkrāsotos uzrakstus uz galdiem.
''cilvēks ir vienīgi tāds, par kādu viņš kļūst.''