prudence

oox @ 13:52: gala komma
ir pirmdiena. labdien.
atskaite:
16. martā sniga sniegi un par godu datōristiem varēja iegūt daudz tortes.
braucot mājās iztēlojos skatu, kas pavērtos, ja nokļutu tur, starp smieklīgu formu zemajiem gubmākoņiem un augstajiem, lēnajiem spalvmākoņiem.
17. martā nokārtojusi angļu valodas parādu, atskārtu, ka nu man vienai vēl divas stundas brīvas, devos pastaigā. izbēru visu savu naudu lūdzējam plaukstā.
mājās ma-mā bija pagatavojusi garšīgu kičari, kas esot paša Krišņas mīļākais ēdiens.
18. martā visa dzīvojamā platība tika atstāta man un ņaudīgai Baltulītei.
beidzot nosēdējos pie datōra. nekas labs. draugos atklāju, ka atkal ducim bezatbildīgu paziņu saražojušies bērni utt. bītli beidzot.
19. martā Rudzītis izmocīja mazajā 11. auditōrijas telpā. pohainīga Enija.
ar Ilzi pa veikaliem iet nav ātra padarīšana, bet kopā mēs spējam lieliskas siera pankūkas saveidot. tad devāmies uz izrādi ''Klāvs''. nebija klāvīgi. tam sekoja māšeles konfrontēšana.
20. martā atbrauca un savāca sev līdzi Mārtiņš. vecais, labais fordiņš. Labajā pilsētā pelēkums, bet mums vienalga, jo slēpjamies aiz žalūzijām. kaķīšprieki. nemanot, 19.32 iestājās pavasaris.
21. martā lija. man izsniedz indvalīdīgu lietussargu un aizgādā līdz vilcienam, jo Lielajā pilsētā Lotte gaida. jutos kā Frīda Kahlo, bezjēdzīgi koša lietainā pelēkumā.
Lottes izrāde bija interesanta, bet ilgi palikt nevarēju, jo bija jādodas uz vilcienu.
Imantā iekāpj Enija un mēs dodamies uz Undīni.
NEKAD Undīnē nebiju redzējusi TIK daudz ļaužu. sākumā juceklis. devāmies uz jūru. pirmos reizi šogad pie jūras. tad bijām gatavas iejukt jūklī. tēja rokās, tiek sazīmētas pazīstamas sejas, tad jau lēnām arī visa koncepcija kļūst skaidra - sākam baudīt.
ne tikai tika izpētīts teju katrs nama stūrītis, bet centāmies izbaudīt visu, ko pasākums varēja sniegt. Fartārijpuikas, indieštantes un protams, ilgi gaidītā Helēna. bauda.
tā tas viss ritēja savu gaidu. nebija saprotams kad Daksis no pūļa izleks un stāsies visu priekšā. devāmies pēc pīpēm un bulkas. atgriežoties mūs sagaidīja dūdas.. ja vien nebūtu tik skaļi. bet skaisti ir jau, ir.
ļaudis lēnām izklīda, pēdējie transporti nenovēršami tuvojās, bet beidzot bija arī Daksis. ne īsti formā, bet balss tik pilna emōciju un pirksti maģiski veikli pār stīgām, ka apkārtējo nepatika, kas mijās ar apātiju, man netraucēja aizpeldēt.. ne ta transā, bet prom. Enija aizdevās vēl pirms Daksis bija izteicis sakāmo. jā, viņa filozōfēšana starp dziesmām nebija nemaz tik neizprotama, ja ieklausījās.
kad Daksis nodziedāja pēdējo noti, publika sāka pašķīst. Katrīna izdomāja, ka mums kopā jābrauc mājās, bet nekas tāds galu galā nenotika.
kad ar Katrīnu atgriezāmies, kaunpilni nokavējušas savus transportus, izrādījās, ka Dzintars, Harijs, Hendriks, Andris, Daksis un vēl, vēl nekur nezūd prom.
Dakša zināšanas, kas izpaudās jocīgās ķēķa sarunās, mazliet pārsteidza.
tad bija improvizētais vājprātiņš ar visu, kas skan. sarunas un smieklu jūras. gribētos ļoti daudz pastāstīt, bet atkal esmu bibliotēkā un man jau kļūst neērti.
jā, viss beidzās ar to, ka Undīne neaizmiga - mēs neaizmigām.
bezmiega dullumiņā pa grupiņām uz saviem transportiem aizdevāmies.
tagad tas liekas tik sen. bija jauki.
vakardienas drēbes visas tagad pēc Undīnes vien smaržo. mājās savedu sevi daudz maz kārtībā un nu jau esmu tās divas lekcijas godam izturējusi.
aiz loga saule. tas nozīmē, ka varbūt būs man spēks sadarīt visu darāmo šodien vēl pirms lielā atlūziena.
ir kaut kāds miers, kaut kas uzlādēts šonakt un briest laba doma.

p.s. šajā Undīnes ''atvadu'' pasākumā padzirdēju, ka tomēr gadus vēl dos. ja jau vienu, tad jau.. brauciet! tur Lieldienu šūples i'.