|
|
You are viewing 20 entries, 40 into the past 22. Jūnijs 201016:28: jāglābj pašam sevi
tā neesmu es, kuru pieķeru čukstam mantras.
sesija ir nokārtota, bet ir muļķīga pretruna, jo mērķis bija tikai sekmība, bet pati sāku pievērst uzmanību rezultātu statusam. nav nozīmes.
vakardiena bija pārāk traka. ar B. čali, kurš vilcienā sāka tincināt ar ''vai tad neatceries?'' un tika norunāts viss ceļš, jo atcerējos gan. visu dienu bira īsziņu plūdi pār manu galvu, kas sāka likt justies neērti.
pēc pēdējā eksāmena tomēr aizdevāmies pie Ilzes, veco laiku vārdā. neko, smieklīgi.
mājās izčučeju to visu, lai būtu gatava vakaram, naktij ar Lotti. jūra bija traka, traka un skaista ar mūžam pašnāvniecisko sauli. balōniņdzīvnieciņu locīšana dzērumā var izsvērsties diez gan sajūsminošā pasākumā.
ak, jā. vecais kompis, sapratis, ka sesija beigusies, nolēma ar dūmu mākoni un nāsīs kožošu smaku atvadīties. protams, sākas atkal runas par manu ietekmi uz elektrōierīcēm. ja tā ir, tad tas kļūst par racionālāko argumentu tam, kādēļ man nebūtu jādzīvo civilizācijā.
rīt jau arī prom. vismaz uz svētkiem.
milzīga jautājumzīme karājas virs sestdienas.
un pēdējā laikā daudz nākas domāt par egoistiem. atgriežas domas par absolūto jauno sākumu. bet viss, kas mani attur no tā, ir tikai butafōrijas, ar kurām aizpildu tukšumu sevī. tas viss ir no ārpuses. tas viss ir nepareizi. protams, ērtāk ir spēlēt visas šīs spēlītes, jo jau pierādījies tas, ka, ja nepielāgojos to noteikumiem, jūsos mostas neizpratne. negribu traucēt nevienam mieru. bet arī vairs nevienā kombinācijā neiederos. jādomā taču trīs soļi uz priekšu.
kad kļūstu pavisam atklāta pret sevi, nākas secināt, ka tas viss ir dumi.
izrādās, ka būdama embrijs, izvēlējos sakrustot kājas un nevienam neļaut saprast dzimumu līdz dzimšanai, kas kaut ko mazliet man paskaidro šodienā.
jā, izrādās 3 gadu vecumā arī Itālijā esmu pabijusi, kas lika šokēties eksāmenā, jo kā gan es varu atcerēties, kas ir ''bāmāh'', ja neatceros lāgā savu dzīvi.
un tikko paziņoja, ka Kanādas ōme, kas bija mana vecvecmāmiņa, nu arī aizgājusi mūžībā. jocīgi, ka par dažiem sāk likties, ka nekad jau neaizies.
jocīgi skatīties uz bērniem un saprast, ka nekad tāds vairs nebūsi. jocīgi vērot sirmos ļaudis un censties apjēgt, ka kādreiz tie arī bijuši bērni, kādreiz bijuši tavā vecumā.
šodien viss ir jocīgi.
jāpiepilda laiks darbībām. jābūt produktīvam zaldātiņam.
no vienas puses gribas visas studiju klades samest kastē un dabūt prom. Mūzika: atgriežamies pie rādiō 20. Jūnijs 201019:03: jau guru deva om
pēdējā laikā viss tik jauks. piektdien pēc eksāmena bija smieklīga narkomānu diena. satiku Rūdi, kurš atgriezies pēc saviem vientuļā ceļinieka piedzīvojumiem. vienmēr ir tik interesanti dzirdēt par noslēpumainām vietām un vājprātīgiem piedzīvojumiem. satikām smuko čali un apmainījām dažus lielus papīrīšus pret maziem un ļoti maģiskiem. priecīgi devāmies sauļoties Vecrīgas sirducī ar ņamīgiem padzērieniem. tad viņš izdomāja mani aizvest līdzi pagātnē. devāmies pie Suņuka. āpāc, dažos rajoņčikos nekas laikam nekad nemainās. bija tik ļoti smieklīgi! saule, zaļums zem dibena un zaļums bonducī, sennedzertas dziras un smieklu vētras, rajōna ļaudis un ģitāras. vēlāk arī kompjūterspēlītes. tomēr sapratām, ka jādodas pa mājām. vakardien skaisti lija. aizstūmu sevi līdz bibliotēkai, lai pēc pusotras stundas man jau laipni lūgtu iet prom. patīkama atmosfēra tur, kad gaismas izslēgtas, aiz loga kaut kas līdzīgs rudenim, Tev ierāda citas izejas un ļoti, ļoti laipni atvadās, jo esi jau pēdējais viesis. nemaz negribējās doties prom. šodiena gan tāda svētdienīga ar zemenēm piena desertā. tūlīt kaut kas būs beidzies [varbūt tas, ka rīt pēdējais eksāmens]. tūlīt kaut kas sāksies [varbūt tas, ka rīt 14:28 iestājas vasara]. un galvā visu laiku skan Gayatri mantra, no kuras nevaru vairs tikt vaļā.
Mūzika: Kula Shaker - Radhe Radhe 19. Jūnijs 201019:53:
nekad neaizmirsti izslēgt skaipu. var nesmuki sanākt.
18. Jūnijs 201014:10: sēžu bibliotēkā
pēdējais referāts un pa ilgiem laikiem klausu radio, lai tieši trāpītu Lennonam - cik jauki :]
14. Jūnijs 201007:38:
12. Jūnijs 201013:21: izslēgt nedrīkst neko.
kad divas stundas kāda aizmiguša šofera autō netika apklusināts, sapratu, ka nakts jau beigusies. uzmetu mugurā kleitu, džemperi, uzkāru kaklā savu princesi diānu un mā zīmīti atstājusi, ķepā vienu cigareti ar šķiltavu iespiedusi, izvēlējos līdz krastam nonākt skriešus. čivinātāji brīdināja par saules tuvušanos, kaut kur netālā sētā pat gaiļi iedziedājās. ielās tukšums. nesen auksti aplijusī pludmales smilts, mierīgās zvejnieklaiviņas tālumā un skaļie kaiju-vārnu dueļi. ''kā gribējās man saules lēkta'' galvā dziedāja Ieva [tā, kas Akurātere] un līdz ceļiem ūdenī iebridusi, nolūkojos gaismas bumbas cīņā ar lielajiem debeskuģiem, kas kustējās raitāk par vilnīšiem. bet bija. bija atdzimšanas krāsas, kas lika apcerēt šos iecienītākos ļaužu laimes sliekšņus - dzimšana/atdzimšana vai tomēr atvadīšanās no šīs materiālās pasaules? laimes ir dažādas. aizmeditējusies līdz visuma centram, nobildējusi pat kaut ko, apsēdos pie draudzīgajām vārnām un uzkūpināju jaunā rīta, jaunā sākuma pīpi. tas viss bēdīgi atgādināja, ka nakts tomēr bijusi, bet priecīgi ziņoja, ka beigusies jau sen. līdz pašai istabai aizdevos basām ķepām. jā, tā ir daudz labāk - mūsu mazajai planētai pēc iespējas tuvāk. domāju par to, ka no Platona līdz Lennonam un pat tagad nekas nav mainījies - MĪLESTĪBA ir tas dievišķais spēks. tā ir spēcīgākais dzinulis pareizajā virzienā. ceru, katram no jums ir šī spēka avots. ceru, katrs esat sapratis, kur ir tas īstais ceļš, kurp tas vedina. un tikko gar mā logiem triecās motociklistu parāde. patīk, ka ļaudis priecājas, kad ikdiena tiek pārrauta.
tagad vairs neatceros, kāpēc pavisam maziņa vienmēr gaidīju šīs vējainās dienas. Mūzika: The Secret Machines - Blue jay way 01:55: kaut kam jāmainās.
visu rītu baudīju miera idilli ar mā kopīgā mājsaimniekošanā. visu dienu baudīju sauli uz balkōna, juzdama kā krājas lietus tur, no kurienes vējš pūš. tad bija zibeņi, brāzmas, kofeīna sacelts asinsspiediens, zilās spāres istabā un čakluma uzrāviens. rietumos tik un tā bija muls sārtums, lai gan šeit par prātīgāku atzīts lūkoties uz austrumiem. varbūt pazūdiet jūs, nevis es, jo mani vēl gaida lielais kalns. to būtu grūti sev paņemt līdzi. un beidzot ir nakts. pēdējie zibsnīši kaut kur pāri hrušķovkām, elektriski zila debess ēnaino mākoņu starpās un vienmēr uzglūnošās zvaigznes.
atceros, kad tādās naktīs netika sēdēts mājās. atceros, gaiss bija sapņu pilnāks. kas no tā palicis? uzticīgās cigaretes un gadiem seni Helēnas balss ieraksti. it kā novelku visu, bet pat izģērbusies kaila, jūtu, ka paliek nenovelkamais starp mani un tagadni. kā sūnu apaugusi, nespēju sajust TAGAD kā toreiz, caur visu vilšanos un skumju pelējuma. varbūt kaut kas/ kāda/ kāds spēs pārvarēt riebumu, paņemt prieka birsti un nospodrināt mani jaunajam sākumam. jā, nav jēgas palīdzēt tādam, kurš necenšas pats, bet šis pats ir apmulsis, nesakarīgs un skumīgāks par vienacainu kaķēnu.
ceru, tas ir tikai nogurums.
uzsmaidi sev.
Mūzika: Helēna - Ja Tu neteiksi 10. Jūnijs 201001:10: attīstīt atmiņas
un drīz jau atkal no jūras dzīlēm iznirs saule. nu jau aizvakardiena bija galīgi jocīga. neviens nezina kāpēc. uz solīto bak.darba aizstāvēšanu neaizdevos, bet vismaz uzmundrinājumu aizlidināju. negribējās ne celties, ne doties kaut kur, bet mani gaidīja. izgāju tikai kādas 5min vēlāk kā bija plānots, bet tomēr, kad sāku skriet, noskrēju visu ceļu līdz stacijai, jo vienkārši iepatikās. līdzīgi kā ar matemātikas formulu atcerēšanos garlaicīgās lekcijās - pietrūkst vidusskolas disciplīnas reizēm. galīgi drūmu mani sagaidīja Lieliskā sievete, kurai par gaidīšanu dāvāju litru piena. kāpēc? to vēl aizvien nezina neviens. devāmies uz faķeni, lai izmantotu labierīcības, bet viss izvērtās savādāk, jo tomēr aizstāvēšanas vēl nebija beigušās un pīpētavā sastapām kādu dzejnieku, ar kuru man bija runāts kāduddien satikties zem saules. šim dzejniekam tūlīt bija jādodas aizstāvēt savs ļoti pēc nosaukuma interesantais darbs. sastapu arī savus kolēgas un tad devos klausīt pēdējo aizstāvēšanu. bija interesanti un pat smieklīgi. pusstundu nokavējusi, pusstundu pasēdēju konsultācijā, ieguvu no pasniedzēja lielu, labu grāmatu un atkal devos tālāk. bunkurā tomēr apturēja kāre pēc kafijas, pie kuras sagaidīju Lielisko sievieti atpakaļ. abas devāmies satikt Lottišķi, bet pa ceļam atkal uzdūrāmies dzejniekam un viņa kopaņjōnam Mārim, ar kuriem norunājām galīgi nekonkrētu tikšanos. Lottišķim iedevu grāmatu un tad ieturējāmies beķerālijā, kur uz brīdi mums pievienojās arī Toms, bet drīz jau muka prom. mums arī bija jāmūk. pakūpinājāmies norunātajā tikšanās vietā, mazliet pielija mati un tad sapratām, ka vajag sākt rosīties, jo, protams, satiekamie ļaudis mētājās zem koka kanāla otrā pusē. tie bija Toms un dzejnieks ar kompaņjōnu. jocīgās dienas jocīgās sarunas līdz brīdim, kad Tomam bija jādodas prom. tad arī mēs sākām kaut ko plānot. meitenes pa kreisi, puiši pa labi. bankomāts atvēma mums naudu, lai meitenēm būtu filtri un alus pašā Vecrīgas sirducī turpat pie nepilna Dzelzs Vilka sastāva. ļoti jauka vieta, dzīvā mūzika un deķīši. Lieliskās sievietes lieliskie stāsti un Lottes mūžīgā ķēpāšanās. bezgala patīkamas stundas. tad mums pievienojās dzejnieks ar kompaņjōnu, bet ilgi nepalika. mums bija jādodas atkal pie bankomāta, Lotti atstājām, bet tad atkal atradām ar dzejnieku, kurš bija pārāk jocīgā kondīcijā, lai ilgi uzturētos. mēs jau arī vairs ilgi nesēdējām, jo jau bija tumsa un katrai savi ceļi. Lieliskā sieviete atvadījās jau turpat pilsētas vecajā daļā, bet mēs tālāk uz bānīšu māju, kur sākās šī jocīgā diena. nolēmām no jau atkal atvemtas naudas iegūt vakariņbulkas. kamēr centāmies izvēlēties, no mugurpuses mani kāds sāka žņaugt, bet jau tūlīt sapratu, ka tas ir filozōfs. tā tas bija, viņš ar Rūtu vakariņām iepirkās. prašņāja par Baltulīti un kā vienmēr bija smieklīgi. pavadīja visa svīta mani līdz bānīša durvīm, uz perōna viņus arī pametu. pēdējais vilciens uz Labo pilsētu, kredīta mētāšana uz visādām Latvijas malām, smieklīga konduktōre un kaut kāds nesatricināms miers. baisi iet klāt tumšām mašīnām ar šaubām par šofera persōnību, bet tik ļoti labi ir braukāties naktīs. centos nemigt tik ļoti mājīgajā dzīvoklī. vakariņas un īpašā pīpīte. smieklīgs jaukums, jau sen pāri pusnaktij. pamodos dēļ klusas telefōna vibrēšanas. izrādās mā jocīgajā dienā ātrie apmeklējuši. izklausījās pavisam vārga, bet teica, ka nevajagot mājās steigties. centos īzkratīt sapņus no matiem. pēc brokastīm devāmies ar Mārtiņu attīstīt manu pirmo lomogrāfisko prieku filmiņu. gaidāmo stundu pavadījām tuvākajos veikaliņos iepazīstoties ar jaunākajiem brīnumiem. jā, tikai mašīnā apskatot bildes, atklājām, ka visas nav attīstītas, bet tas ir labojams un prieks par esošajām. Mārtiņpā izjokoja ar smukām škiltavām un tad ar visu Mārtiņģimeni devos uz Lielo pilsētu, lai autō atstātu neapgūtā, skaistā rajoņčikā, izietu cauri smieklīgajam tirgum, nolaupītu viņiem Mārtiņu un atvadītos uz perōna. jā, bet perōna putni gribēja mūsu pusdienas. kaut mani katru reizi kāds pavadītu līdz vilcienam un apkamptu, kā Lotte vai sabučotu, kā Mārtiņš brīdi pirms durvju aizvēršanas. pa ceļam uz mājām ieguvu jaukākās pidžambikses. atnesu mā viņas mīlāko sulu un iepriecināju ar bildēm. bet tad gan beidzot nāca lielum liels atlūziens. un tagad nezinu ko iesākt.
bet gribētos paslēpties Mārtiņa koka kastītē, kur tagad ļoti smaržo pēc vasarīgām pļavām, lai dotos līdzi uz šīm divām nedēļām. vai varbūt būt Lieliskās sievietes kreļļu pērlītei, lai redzētu tos skaistumus, ko viņa. un varbūt iespiesties starp Lottišķa skicēm. bet vispār atceros sevi mazotnē bieži lūkojamies cilvēku ausīs un iztelojoties sevi pavisam mazu tur kā alā. ja vien būtu neredzama es.. un dalīšanās ar bildēm kaut ko ļoti patīkamu atdzīvina manī.
Mūzika: Prāta Vētras saulainākās - vecākās dziesmas 7. Jūnijs 201023:51: šajā Pasaules šķēlē
šodien tika nokārtots pirmais sesijas eksāmens un bōnusā pat pieklājīga atzīme. tika apsvinēts rūtā ar beibēm, kur iepatikās šmeksīgā bārmene. bija vazāšanās ar mārtiņu pa veicīšiem un kuņģa piestumšana ar picu. šaipilsētā gāza lietus. toreiz, kad Baltulītes mammas neesamība tika apjauzta, gāza tāpat.
Baltulītes vairs nav.
lūk.. lūk, tagad esmu pavisam vientuļa - īstais brīdis mukt. vienīgi, zinu, ka pazust nevarēšu pavisam, kamēr vēl sevi apzināšos. a tā gan ir āķīga problēma. jā, pazušana no jums būtu labs sākums. bet katrs idiōts zina, ka no rīta vēl būšu te un pat vēl pēc 33iem. uz rītdienu sarunāta tikšanās ar divām jaukām būtnēm, kuras cerams arī turpmāk nepazudīs. tik nesaprotu, kad kas un kur. varētu ņemt iedzīvi līdzi un kā agrākos laikos, neko nezinot, būt gatavai visam. mazliet riebties sev laikam ir normāli. nav ko liekuļot. ar šitādu es nesasietos. tas viss ir.. nē, nelamāšos skaļi.
Baltulītes vairs nav.
Baltulīte Aizpuriete-Hirša-Neibarta (2001.- 2010.)
6. Jūnijs 201023:59: katrs pats par sevi
liekas, esmu uzdūrusies kam absolūti ģeniālam, tikai žēl, ka dažu apsvērumu dēļ nedrīkstu neko izpaust. vienīgi, ja redzēšu kādu līdzīgā situācija, mācēšu palīdzēt. burvīga sajūta - alternatīva izeja rasta! jā, jā, rīt jau eksāmens. un jā, jā, vēl neesmu saņēmusies sakrāto informācijas čupiņu izmest trijos referātos, bet pienāks laiks. vienatnē dienas sablenderējas kopā ar visiem medusmaižu simtiem, izdzertā litriem un izkūpinātā kilogramiem. pamatesence tomēr vēl aizvien ir miegs. atkal ir pienācis to jauko sapņu posms, kad negribas celties, negribas šajā reālijā. bet visam sava cena. pasakainu Jums šo jau tepat esošo nedēļu!
Mūzika: Yann Tiersen - Rue des cascades 4. Jūnijs 201015:58: lūdzu, ieviešam starptautisku klusēšanas dienu!
varētu žāvāties, nopūsties, ēst, dzert, pīpēt, bučoties, atraugāties, perversoties un visu pārējo, bet bez artikulētām skaņām. 15:45: aizvest sevi prom.
jānospiež lielā bremze - jāmācās. bet pirms tam izkratīšu pēdējās dienas šeit. trešdiena sākās bezgala jocīgi. migla. Majoru stacijā konservatīvs tantuks meta acis uz manām bizēm, tad saplēstajām ūziņām, tad atkal uz Kantu rokās un pakratīja galvu, vērodama, kā aizpīpēju pīpīti. konduktōre sākumā nepievērsa uzmanību, tad atlikušās 20min nervōzi pētīja, bet klāt nepienāca. bibliotēkai atdevu Kantu, padejoju bunkurā ar Tomu un devos uz Labo pilsētu. karstums. bebucīšiem vēl aizvien patīk uzsmaidīt. tālāis ceļš pie miegaminkas un pa taisno pluņčāties. apbrīnojamā kārtā tomēr izflegmojāmies ārā vēl kamēr saule bija augstu, augstu. burvīgs pikniks uz salas un saldajā smieklu dūmišķis. tās koku pūkas un laikmetu maiņas, un lomogrāfiskās izpriecas! vasaras bērniņiem prieki par dienas garumu. ekspedīcija uz rimčikōnu, lai iegādātu vakariņas un pēc mājup ekspedīcijas prieks par sapirkto. saldajā atkal tas pats. smieklonīši. mēs tomēr pamodāmies. ieguvu brokastis, tiku novadīta lejā, sabučota un palaista uz lekcijām Viņa kreklā. agro rītu cilvēki. kaut kas bauskīgs. biju laicīgi, biju priecīga. Enijas prezentācija. pēdējās 4 lekcijas šosemestr un varbūt pat pēdējās šajā fakultātē. nepārējošs smieklis par visu, īpaši puisīšu īkšķiem, kas spraucās ārā no zandelēm un šlopkām. pēc lekcijām kaut kāds kristiešu koncis ēdnīcā un bija jāpaliek, jo uzstājās Diāna un mūsu multinstrumentālais ansamblis. smieklonis. negribējām ar Eniju uz mājām. vazājāmies pa veco pilsētas daļu. Morrisōns, stabulnieks ar balodi un vienkārši Anna. tad arī mūsu ielas muzikanti atklāja savu lokāciju. tur viņus intervēja Sema meitenes. čainīzeri un vēlāk labāks spots, tad atkal vēl labāks spots. smieklīgās cilvēku reakcijas - dejojošais pelmenis :D pēc 6Ls tika izlemts doties uz Asalu. kartupelīši, ''Briedis'', nocenotas dziras. atminējos cik ļoti gribēju dabūt nost to draņķību no acīm, kas iespējams tikai mājās, bet tad jau bija par vēlu doties prom, jo mūs gaidīja jubilārs Malfojs, kuram dāvana būs pēc filmiņas attīstīšanas. dzirošanās. un tad vecais zvejnieks Valentīns, kurš sākumā caur Kadiķjaunskungu nodeva anektdōtes, tad jau mīklas un pēc brīža ne vien Harijs sēdēja pie vecā. aizgāju sākumā tīri aiz ziņkāres, tad sapratu, ka diez gan interesanti. vēlāk jau man tika piešķirta sēdvieta, kas noveda pie palikšanas. ar laiku saule jau bija norietējusi un Harijmēnam palika tik auksti, ka bija jāpārģērbj par transvestītu un vēlāk arī par urlu. eventuāli vecajam zvejniekam bija jādodas mājās. Enija arī jau diez gan drīz atkal pierādīja, ka ir saprātīgāka par mani un arī devās uz savu pusi. palika telefōnmūzika, pēdējā dzira un tukšā puncī apreibusī es starp abiem blondajiem. komisija nolēma, ka man jābrauc mājās ar pēdējo mikriņu pusvienos, tāpēc atlika laiks muļķīgām runām. kad arī Atis bija tik saprātīgs, lai dotos mājās, muļķīgās sarunas turpinājās ar cītīgu pulksteņa vaktēšanu. jā, bet tas jau nepalīdzēja, jo izrādās, ka tagad pēdējā dzeltenā kariete atiet piecpadsmit pāri un mēs bijām piecas minūtes par vēlu. zvanīju filozōfam, kuram nebija nekas pretī izguldīt mazo māšeli. neērtais riteņstienis dupsī, zaļās gaismas un pret riepu izvarots maisiņš. izrādās šī sēta nav sveša ne tikai man. ''Pūt vējiņi'' atskanēja divreiz, jo no abiem daunīšiem, esmu dauniskākā :D un tad jau atkal tāpati gulta. pamodināja mūžīgi tracinošais Eižēna tēvē un jūrmalniecisks vējš aiz loga bērzos. blakus filozōfa pēdas. galvā nesakārtotu domu vilnis. pusstundu vēroju zilo debesi un nesapratu kā saņemties, lai celtos un dotos atkal tālāk. tomēr pēc divām kafijām, rītam nepiemērotu filozōfēšanu un apjausmu, ka viena pašrocīga brīvdiena sāk ievilkties jau trešajā, sažņaudzu pēdējos spēkus un liku ķermenim vilkt sevi uz mājām. vilcienā smaids mijās ar bažām, jo viskautkas jauks pēdējās dienās noticis, bet tai pašā laikā sapratu, ka tas laiks bija jāvelta studijām. pusstunda virzienā uz jūru, ļauj vējam izpluinīt no Tevis visu. bet esiet priecīgi, esiet dzīvi.
Mūzika: Team Sleep - Liberace 2. Jūnijs 201009:57: kamēr esmu iesprūdusi mājās,
atradu to, kā sen jau Jūsu viedokli gribēju zināt. žēl par kvalitāti, bet saprast var. par notikumu šaubos, ka vajag speciālu atstāstu, tur tāpat viss top skaidrs. nus, kā Tev liekas?
07:49: piedodiet referāti un eksāmeni,
manu laiku nolaupīja akardeōns.
1. Jūnijs 201007:51: klāt rīts.
kad pēdējo reizi esi izpletis rokas vējā? vai atceries kā smaržo pielijusi smilškaste vai mūžsenais mežs? var jau mašīnu taures sevī filtrēt kā zoodārzā dzirdētos ziloņkliedzienus, mašīnas kā lielas, trakas vaboles. var likt sev sajust asfaltu mīkstu, bet ceļu kā upi, kuru šķērsot droši tikai tur, kur rāda jāņtārpiņi, kad vardes kurkst. labāk neskriet, nekavēt dzīvi. kad arī Tu redzēsi to pārāk zilo puķi, pastāsti ko tā Tev atgādināja. nakts tramdījusi veselu mūžību, aizvien liekot klausīties lietū, kurš čukstēja tikai vienu, tikai to, kas sen pazudis neatšķetināmos laika tīklos, bet pārējo iepīšu bizēs un ja gribēsi, atdošu Tev.
Mūzika: Mogwai - You don't know Jesus 30. Maijs 201021:13:
19:50: ar smaidu
čuš, 26.dzīvoklis korķus visiem izsita. šoreiz pie tās elektrības kārbas bija laba sajūta, stāvot ar tuvāko stāvu kaimiņiem, bez vainas. turklāt, ar vienu kaimiņu izbrīnījāmies, kad abi atklājām, ka neesam vienīgie latvieši. un man laikam tiešām ir kaut kādas mistiskas elektriķa spējas :D jā, tagad būs šī ieraksta otrais dublis. plānu liktenis laikam ir izgāšanās. piektdien tomēr vēl uzkavējos šaipilsētā, jo tieši laikā uzzvanīja Lottišķis, kura bija ļoti līdzīgā situācijā, tāpēc gājām uz jūru sūkt dzirdas un dalīties laikā. pēc kāda brīža gan mans konfūcijs atrisinājās un nācās viņu atstāt. pusceļu uz Lielo pilsētu senneizmantotajā dzeltenajā karietē kāds vecis piesējās ar vārdiem kā ''peža'' u.c. laikam slims mazliet. nosplāvos uz veicu nožēlojami smieklīgu īsziņu apmaiņu. jā, laikam piektdienas ir mīļu lietu mukšanas laiks, jo dzimšanas dienā tas bija iemutis, bet tobrīd tās bija sirsniņbrilles. labi, tās tikai mantas vien ir - aizstājamas. apensmokā pirmos satiku filozōfu ar Gaiķi. smieklīgi - seko man viens :D pastāstīja par prezentāciju, uz kuru man bij' jābūt, smīdināja un priecīgi vispār. ar laiku arī Mārtiņš tika informēts par manu ierašanos. devāmies uz bāru, tur vēl cilvēki. viss tā ļoti jūsmīgi. Santa atkal priecājās par manu mīļumu un jaukumu. vēl bija Nauris bez matiem, Puškinielas Mārtiņs un Oļa. nja, visādi jauki ļaudis, ka pat uztaisīju kopbildīti, jo ļoti krāsaini kopā likās. filozōfs priecājās par saņemto buču, aizejot, bet es ar puikām uzkūpināju kaut kādu trakumu, no kura arī mana narkolepsiķa nedēļa beidzās ar baigāko čiliņu uz dīvāna. no rīta ar Mārtiņu devāmies uz Labo pilsētu. tur priecīgs taksists stāstīja par pilsētsvētku aktivitātēm, kas mūs tik ļoti neiekārdināja, lai gan par jauniešiem tautastērpos un jaukām latviešu dziesmām brīdi papriecājāmies. vispār jaukas divas dienas vieniem pašiem dzīvoklītī. varbūt pat tādas būtu mūsu nedēļas nogales, dzīvojot kopā :D jā, jaunatklājām, ka tēvē ir foršs :D beidzot pa īstam sajutu vasaru, braucot mājās kā agrāk - svētdiena un autobusiņš gandrīz līdz pat mājām. bet gaužām negribējās prom. šuš, te nu es esmu.. pienākumi spiež. lai Jums priecīguma pilna nākamā nedēļa (:
Mūzika: John Lennon - Mucho mungo 28. Maijs 201017:04:
es gribu tēju un Tevi.
16:59: neiztērēt sevi
jauka diena līdz šim jau bijusi. nu, jā, vilcienā atkal gulēju, bet atpakaļceļā vairs ne :D bija viena un tad otra lekcija, iekš kuras bija prieks apjauzt, ka kaut kas jau no tās ebrejvalodas vēl smadzenē aizķēries - vajag tik atkārtot. nevajag stresa. tad pīpētavā atradu filozōfu ar Valteru un Tomu. filozōfs kaut kad iešot pie Cālīša - fan fans. nu, jā, tad Valters džentbeņķiski atvadijās un es ar filozōfu devos uz Lillu. tur iemūžināju viņu pie mūsu svētākās vietas un sapriecājos atkal apjauzdama, ka tās bildes būs taustāmas. sagaidījām mā, kopā iedzērām sulu un nokārtojām lietas. tad trijatā devāmies atkal uz universitāti. biju vidū, tāpēc jutos tā, it kā tagad brālītis ar māmiņu mani vilktu uz bibliotēku referātus rakstīt :D milzīga diskusija par zirgiem un feminismu. tad mā devās savās tālākās nodarbēs, bet mēs atkal iekšā un lejā uz bunkuru. tur mazā Anniņa [?] atklāja, ka ir budiste. bērni ir forši un smieklīgi (: parādījās beidzot Enija, kura cerams jauki padzīvosies Aucē, sapīpojām un tad filozōfs pavadīja uz bānīti. diemžēl nevarēju palikt Lielajā pilsētā un doties uz grāmatas prezentāciju, kas tapusi tik ilgi, ka pat pati vienbrīd tajā tiku iesaistīta, bet tur būs filozōfs un mā - vēlāk dabūšu atskaiti. žēl arī, ka tūlīt no šīs pilsētas došos prom, jo te Lottišķis tagad dzīvojas. žēl arī, ka vakarā būšu Labajā pilsētā, jo Depō būs Pienvedēja Piedzīvojumi pa nieka latu. bet forši, ka būšu Labajā pilsētā, jo tur būs kačumē un atgriezies svētceļnieks Rūdis - svētas trīsvienības jeb powerpuff girls atkalapvienošanās :D ā un atpakaļceļā forši paklačojos ar bijušajiem klasesbiedriem Diānu un Kristiānu. ū, juriste, mediķis un teolōģe :D vēl smieklīgi, ka mans fotōbrīnumiņš saucās Diana mini, bija pat līdzi, lai Diānu sasmīdinātu. garām pabraucu vēl vienam bijušajam klasesbiedram. un vispār sapratu, ka man prieku rada skaistums. gan cilvēku, gan Pasaules. labi, sākšu gatavoties tālajam ceļam. lai Jums arī jauki :]
Mūzika: Iggy Pop - Lust for life 00:51: one more thing..
padomā, ko Tu gribētu pateikt savai mamma, tētim [ja tāds vēl ir], iespējamajiem brāļiem un māsām, citiem radiem, labākajam draugam un draudzenei, mīļotajam/mīļotajai, kādam, kurš reiz Tevi smagi piečakarējis, kādam, kuri Tu esi piečakarējis un citiem, kuri likušies svarīgi šī un, ja paveicies, citu mūžu laikā, ja zinātu, ka rīt mirsi. tas varētu būt nekas, tas varētu būt viens vārds vai varbūt pat vesels lērums. nezinu, kā jums, bet man liekas kaut kā nepareizi, ka ļoti daudz jūtu tiek noklusēts. jā, man arī bieži pietrūkst bōlzu, lai atklātos, bet šodien sastapos ar cilvēku, kuram ir galīgi bēdīgi ar to visu. tā taču var aiziet sviestā. vēl šodien viens pasniedzējs lekcijā bija ļoti pārliecināts, ka mums katram ir kāds, kuru gribam nošaut vai vienalga kā likvidēt. domāju ilgi un cītīgi bez liekuļošanas, jo ko gan sevi čakarēt. nonācu pie secinājuma, ka jā, ir daži, kuri nodarījuši man pāri vai vienkārši nepatīk, bet tas jau neliek gribēt viņus likvidēt. likvidēju vienīgi no savas tagadnes un nākotnes, pagātni jau izmainīt nevar. bet, lai jau dzīvo savu dzīvi. neticu bezsmadzeņainībai jeb, ja kāds kādreiz man nodarījis pāri, tad par normālu uzskatu pārliecību, ka šis indivīds kaut kad kaut kā sapratīs, ka nebija jauki tā un pats jutīsies nejauki. pastāv jau arī instantā karma. un pilnmēness šonakt.
bet vai Tev ir kāds, kuru gribētu nošaut?
Mūzika: Radiohead - Climbing up the walls |
