padomā, ko Tu gribētu pateikt savai mamma, tētim [ja tāds vēl ir], iespējamajiem brāļiem un māsām, citiem radiem, labākajam draugam un draudzenei, mīļotajam/mīļotajai, kādam, kurš reiz Tevi smagi piečakarējis, kādam, kuri Tu esi piečakarējis un citiem, kuri likušies svarīgi šī un, ja paveicies, citu mūžu laikā, ja zinātu, ka rīt mirsi. tas varētu būt nekas, tas varētu būt viens vārds vai varbūt pat vesels lērums. nezinu, kā jums, bet man liekas kaut kā nepareizi, ka ļoti daudz jūtu tiek noklusēts. jā, man arī bieži pietrūkst bōlzu, lai atklātos, bet šodien sastapos ar cilvēku, kuram ir galīgi bēdīgi ar to visu. tā taču var aiziet sviestā.
vēl šodien viens pasniedzējs lekcijā bija ļoti pārliecināts, ka mums katram ir kāds, kuru gribam nošaut vai vienalga kā likvidēt. domāju ilgi un cītīgi bez liekuļošanas, jo ko gan sevi čakarēt. nonācu pie secinājuma, ka jā, ir daži, kuri nodarījuši man pāri vai vienkārši nepatīk, bet tas jau neliek gribēt viņus likvidēt. likvidēju vienīgi no savas tagadnes un nākotnes, pagātni jau izmainīt nevar. bet, lai jau dzīvo savu dzīvi. neticu bezsmadzeņainībai jeb, ja kāds kādreiz man nodarījis pāri, tad par normālu uzskatu pārliecību, ka šis indivīds kaut kad kaut kā sapratīs, ka nebija jauki tā un pats jutīsies nejauki. pastāv jau arī instantā karma. un pilnmēness šonakt.
bet vai Tev ir kāds, kuru gribētu nošaut?
Mūzika: Radiohead - Climbing up the walls
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nē, nav. jo zinu, ka nespētu. ir brīži, kad ir gribējies, bet tie pāriet.