prudence

psihodēliski staipīties tā, ka nogāzies uz gultas un pēc tam jau noslīdi uz grīdas, pavārties un netīšām izmērcē matus tikko uz istabu neveikli nestajā, mazliet izlietajā zaļajā tējā, no kuras Tu pārtiec, nu, vēl košļenes un cigaretes, tad izdomā doties uz mā istabu, jo tajā mājas pusē tagad ir saule, iekārtojies uz palodzes, kājas pārkar pāri un špļauj ķiršu kauliņus, ceņšoties trāpīt tajā mazajā bedrē, pie kuras naktīs vienmēr dzērāji skaļi nokārtojas, tad saproti cik slinks esi, ka nerunājot jau par pavizināšanos ar riteni, lai kājas kļūtu seksuāli iedegušas, kā jau tas modē, Tu pat pats pēc terpentīna nevari aiziet, sakūdi mā, ka viņai vajag atrast jaunu lakatu tieši šodien, tad piebilsti, tā starp citu, lai ieiet būvmateriālu veikalā, tādā veidā iegūstot arī tukšu dzīvokli, jo prāts nesas uz izvirtībām, kāds vakar iedarbināja to aizmigušo smadzeņu daļu, kurai nevajaga nevienu no jums, tikai izejmateriālus, ak, tomēr gribētu es būt vīrietis un vazāties pa pludmali bez krekla un censties dienā piegulēt pēc iespējas vairāk sieviešu, tā neviens nevarētu mani saukt par padauzu, tikai par maukuli vai jākli, bet tie abi pat kaut kā labi izklausās, un sasodīts, kas notika ar žurnālu ‘’Parks’’, tagad lasu un priecājos, cik interesants un estētiski psihodēlisks bijis, bet nē, laikam jau labas lietas vienmēr vajag pieveikt ātri, tās pārāk spilgti atgādina cik nožēlojami paši esam, tāpēc samierinamies ar ērtiem standartiem, apputējušām klasikām, nekad negrozāmām vērtībām, cik daiļi, mums liekas, ka taču ir progress un mēs tik veikli mainamies, bet nē s.., brālīt, tas viss vienmēr bijis viens un tas pats, tikai spīdīgi jaunām definīcijām apsiets, glītos vākos iesaiņots, ar izgrieztu krūti pasniegts uz jau simtgadīgām paplātēm, cik stulbi, stulbi, stulbi, ka nezinu kā to visu pārraut, bet ir jau viegli tam nepiegriezt uzmanību un dzīvot mierīgi, bet pat uz hipijnometni Tu nevari aizdoties bez piķa gabatā, pat sasodītā literātu nometnē tagad par ēdmaņu dienā būs jāmaksā, jo pat tam kultūrkapitālfonds parādījis mēli, a kam nav un varbūt pat pareizi, jo tā jau grafomāni neiemācīsies labāk rakstīt, jo to nevar iemācīties, jaukumiņ, tas nāk no pieredzes un mistiskas Viena dāvanas, sēkliņas sasodītas Tevī, fuj, nē, nerunāsim par sēklu iekšās un neesi tik samaitāts, jaunā paaudze saka, ka nevajag lasīt citus, lai rakstītu, tas traucējot savai oriģināldomai, es arī tā teicu, bet tad man bija jautrais tīņu untums un infatīlisms galvā, redzi, viss atkārtojas, bet šodien atkal laikaziņas pilnīgi nesaskan tam, ko redzu aiz loga, gaisa mitrusm 54%, sāka smidzināt, redz, attaisnojums neiešanai ārā, bet es zinu tos, kuriem tik ļoti tīk lietus, tie gaida rudeni un vispār pēdējā laikā pavairojušies kā sēnes, varbūt jauna mode, es jau nezinu, sen no aprites izslīdējusi, programēju sapņus pēc dzenbudisma metodes, jo vismaz par to zinu, ka modīgi ir, bet tas modīgi jau kopš sešdesmitajiem, tas tik tā, jūsu zināšanai, tik bieži liekas, ka spēju programēt arī visu apkārtonotiekošo, tas atbilst tai hologrāfiskā visuma teorijai, kas tik ļoti nepatīk god. T.T. kungam, bet tas man saistās ar bailēm, ka tomēr tā ierastā sistēma var sabrukt acu priekšā, ak, tas būtu skaisti, jo varbūt esmu to redzējusi attiecīgo vielu iespaidā, citi sakās to redzējuši, meditējot, ko lai zin, vispār, gaidu to terpentīnu, gaidu rītdienu, lai sastaptu savu jaunāko no mīlām, skaisto raganiņu E, par pārējiem nav tik lielas pārliecības, bet nāksies, labi, labi, nav tik ļauni, jo nemāku ienīst neko un nevienu, pat riebīgos melīšus un liekulīšus, jo zinu, ka pati mēdzu šādas lomas izspēlēt, kad vajag un muļķis tas, kurš galvojās tāds nekad nebijis, patiesi neticu, kaut zinu ļoti daudz gaišu, skaistu cilvēku, zinu, ka tādi nav piedzimuši, ir jābūt naktij, lai būtu diena, domāju sapratāt, ja tiktāl izlasījāt un tagad sapratāt, ka domas nav un viss bijis velti, bet paldies par uzmanību un t.t., skat, atkal divi tē                                             un atkal līst.