oldambera [entries|archive|friends|userinfo]
oldambera

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Nov. 28th, 2007|12:16 am]
ļauj man pazust no sīs nevaldāmās vēlmes Tev pietuvoties. tas atkal ir atsācies un ved mani izmisumā, es nevēlos tā un Tu pats to zini.. un Tu nevēlies tā.. mēs nevēlamis tā! Un ta nenotiks. es pielieku tam punktu šeit, tagad un tulīt!

paliec sveiks mana karstākā dziesma!
es aizeju uz neatgriešanos, šoreiz pa visam.

man Tevis nepietrūks!
linkpost comment

[Nov. 26th, 2007|11:00 pm]
apstājies laikā un sniedz man roku! sniedz man kliedzienizturīgu elpu, kas aizšausies līdz Tevīm un pateiks tos vārdus, kurus vējšs rudenī un pavasarī aizpūš aiz kalna.. es gribu mērdēt savas rokas tajā aukstajā upē, kas tek starp mums! Tu zini šīs dziesmas vārdus, mēs mācījāmies kopā tās melodiju.. Tu dungoji to manā ausī pirms miega un dzirdīji mani ar tās radīto baudu. Un nu Tu raugies manī tā, it kā šīs upes nebūtu, it kā tā nekad nav bijusi. un Tu gribi, lai es aizmirstu? Lai es vairs neredzu to? Tu gribi, lai izbrienu to un nonāku otrpus upei? vai Tev šķiet es darīšu to pēc visa tā, kam mēs esam izgājuši cauri? pēc tā, ko esam otram nodarījuši mēs spēsim pilnībā ļauties otra apskāvieniem? Un Tu tici, ka mēs spēsim milēt?!

es nezinu, ko Tu gribi, kad raugies manī tā. Es nezinu, ko vēlos, kad atbildu Tev tā pat.

slīksti manī es lūzos Tev.
ļaujies, mīļā!- es lūdzu sev.

spēlē šo melodiju dienā un vakarā, naktī sapņos tinot Tavu pieskārienu degsmi ap sevi, sildot savu miesu, garu, dvēseli.. Tu iesēji manī pukstošu sirdi. Es nespēju par to vien Tevi tā izslēgt no visa, ko daru, no visa, ko redzu, no visa, ko .. Tu vnk esi tur, šeit, aizvakar! Un es esmu ar Tevi tur un tad, tagad un šeit. Es jau saku, ka piemirsu, Tu saki to pašu, taču.. vai ko tādu maz var piemirst?!

un es ceru, ka tas viss beidzot nogrims šajā bezgalības postā, taču.. patiesībā stāsts nav pat pusceļā uz beigām.. un Tu turpini dungot.. es turpinu spēlēt melodiju.

mums izdosies!
linkpost comment

[Nov. 26th, 2007|10:47 pm]
6.dien es sajutu , ka esam piedevuši.
pēc tam apziņa par to, ka man viņa ir trūcis visu šo laiku (kā draugs, ne puisis) mani tiešām samulsinājusi.
nē, man jau neko nevajag, nē, es jau neko negribu. nē, tas neko nemaina.

šodien nebiju kursos. satikos ar Reini, aizgājām uz skyline. izstāstiju, ka jūtos pazudusi, ka tukšums man liek pamazāk jukt prātā. viņš mazliet palīdzēja. kāpēc tikai mazliet? tāpēc, ka problēma jau ir manī un man pašai ar to jātiek galā. Tikai nesaki Reinim, ka viņš ir laimīgs! Tu taču pats to saprastu, ja redzētu un dzirdētu tās sarunas. viņa vientulība man liek celt galvu gaisā un nepadoties, bet Reinim savukārt pašam ir jāatzīstas sev..ar Reini- kā Hitlers un Ļeņins!

nu es spēlēju abās frontēs, bet kura būs tā fronte, kuras pusē beigās nostāšos- man nav ne jausmas. es gribu izstāties no Reiņa un Lauriņas spēles. Un viņš atsakās atzīt, ka Lauriņa viņam ko nozīmē, bet Lauriņas acis nespēj melot, kad runa ir par Reini..
linkpost comment

[Nov. 26th, 2007|10:36 pm]
es vnk brīžiem nezinu, ko teikt, es brīžiem sastingstu klusumā un vēlos, lai Tu dzirdi manu tukšumu.

Tu skaties man acīs, Tu meklē to kontaktu ar manām. un brīžiem tas ir. Tu saki kaut ko it kā apkārtējiem, taču patiesībā Tu to saki man.. Tu pārliecinies ar skatienu vai esmu dzirdējusi Tevis sacīto. Un man brīžiem tik ļoti Tevis trūkst.

un nu es nolēmu pildīt sevi ar Tevi.

6.dien Tu man piedevi.. 6.dien es Tev piedevu. mēs nu slīgstam mierā un patīkamā gaisā.. es vēlos apskaut Tevi un pateikt, ka man Tevis trūcis šos 3 gadus. Bet kā draugs, kāds biji pirms visa tā, nevis puisis.

Tu esi mana atslēga uz atgriešanos!
linkpost comment

[Nov. 21st, 2007|03:40 pm]
es smaidu par to, ka Tu smaidi, skatoties uz mani.. es smaidu, dzirdot kā Tu pievērs uzmanību man.. es smaidu un mazliet trīc, klausoties kā Tu runā par mani.. es nezinu kāpēc tas notiek, taču Tu atdzīvini pamazām atkal mani.

es esmu šeit. es jūtos tā, it kā Tu būtu te pat tuvumā kaut kur.. un es gribu, lai Tu būtu vēl mazliet tuvāk. Lai Tu dzirdētu manus vārdus, kas tiekties pie Tevis- mēs sarunātos. Tu justu to pašu mulsumu.

vnk dari to, ko Tava iekšējā balss liek darīt.. es pat dzirdu kā tā kliedz, lai Tu.. ha! :P

gaidīšu..
linkpost comment

[Nov. 20th, 2007|09:11 pm]
es runāju ar Tevi pa telefonu.. tā nebija vnk saruna, tā bija ar to mulsumu, klusuma brīžiem, kuros apjautām to sajūtu, mēs izjutām kko.. mēs bijām tik tuvi..
linkpost comment

[Nov. 16th, 2007|06:03 pm]
es domāju par to, ko esmu nodarījusi.. domāju par to tik daudz, ka nespēju rast mieru. Es jūku prātā.
linkpost comment

sgdyreyery [Nov. 11th, 2007|04:10 pm]
kas man viņā tik ļoti patīk? es pat īsti nezinu, iespējams, tas ir tās viņa nedabonības, aizņemtības, gudrības, pārliecības, spēka, seksualitātes, balss, pirkstu, matu, acu skatiena, lūpu, nostājas, garuma, smaržas dēļ. Iespējams, man vnk viņš tik ļoti patīk tāpēc, ka viņš ir tik tālu prom, tik nesasniedzams man, iespējams, tāpēc, ka es viņam nepatīku tā kā viņs patīk man, iepsējams, tāpēc, ka viņš neredz mani tā, viņš neskatās uz mani tā, kā es skatos uz viņu.
e sgribu ar viņu mīlēties, gribu ar viņu skūpstīties, gribu, lai viņš mani iekāro, lai viņs dara ar mani visu, ko vēlas.. utt. Bet zinu, ka tas nav iespējams, vismaz pagaidām pilnīgi noteikti, ka tas nav iespējams. :)

bet es nezaudēju ticību, ka, iespējams, kādu dienu mēs skūpstīsimies tik kaislīgi, mēs mīlēsimies tik kaislīgi, kā mēs to spētu, ja mums būtu kaut mirklis brīva laika.

un es runāju un domāju par Kristapu.
linkpost comment

[Nov. 6th, 2007|09:39 pm]
es skatos tur, kur Tev vajadzētu būt, taču Tevis tur nav. Tu esi prom, darbā, komandējumā. Mazliet vēsi un tukši bez Tevis, bet vienīgi tāpēc, ka es tik ļoti alkstu, lai mani kāds apskauj un pasaka, ka viss būs kārtībā. Un es velos, lai to izdari Tu, taču Tevis šeit pagaidām nav. Un es novēršu skatienu no tukšā krēsla, no tumšā istabas loga, kurā vakaros vienmēr deg tā sārta gaisma, novēršu skatienu no pretējās ielas trotuāra, pa kuru Tu rītos liec savu soli, klausoties mūzikā, pārdomājot dienas plānus un ikdienas sīkumus.. bet Tu drīz atgriezīsies un es nezinu vai vēlos vēl raudzīties tajā, vai vēlos raudzīties Tevī, jo vienīgi tad, kad Tevis nav, vienīgi tad man Tevi vajag.. vienīgi tad man trūkst Tava siltuma, lai arī kur Tu būtu- man vnk ir jāzina, kur Tu esi un vai ar Tevi viss ir kārtībā.
Tu piedāvāji man braukt Tev līdzī kādā no komandējumiem, taču es nebraukšu, protams. Es giadu to brīdi, kad mēs atgriezīsiemies kalnos, kad mēs atgriezīsimies tajās vietās, kur uzsākās tas viss, lai mēs beidzot varētu to arī izbeigt tur. lai beidzot mēs tajās pašās vietās un situācijās novērstu skatienu uz mūžīgiem laikiem, kur mēs pacēlām acu skatienu vienā līmenī ar otra, ļaujot ieskatīties dziļāk otra dvēselē, paverot durvis uz savu savām sirdīm ,emocijām, vēlmēm un sapņiem, kļūstot maigi un viegli ievainojami.

par ko Tu domāji, skatoties šo izrādi? Tu sēdēji zāles otrā pusē, tajā ieliekumā, kas ļāva mums raudzīties vienam uz otru, prožektoru apgaismotiem, mums nemiba skatienam citur kur bēgt.. man šķiet, ka Tu domāji par viņu un es nedomāju par Tevi vai kādu citu, es neiedomājos, ka tā esmu es un kāds man pazīštams, es vnk skatījos izrādi.
es esmu nelaimīga, vientuļa un .. esmu salaidusi visu dēlī un neredzu izeju no ta visa. Man tik ļoti vjag, lai Tu mani apskauj, lai Tu pasaki, ka viss būs kārtībā.. vienalga- kaut vai, ja Tu to nedomā un nesaki no sirds, man ir vienalga.. galvenais, lai Tu apskauj un pasaki.

un nē, mums kalnos nekas neatsāksies vai neradīsies.. Tu un es to nepieļausim. un punkts.
linkpost comment

[Nov. 3rd, 2007|01:22 am]
visas izdarītās, neizdarīās lietas, pateiktās un nepateiktās.. tās ir aizmirstas un nu ir patīkama komunikācija. Tu smaidi un sarunājies, Tu stāsti un Tev interesē..
tik savādi tas viss..

Tu esi atkal tajās vietās, kur mēs uzsākām to visu, Tu dzer to tēju un nopērc arī man, ko atvest un baudīt..
kad mēs sarunājamies, mēs jūtamies tik labi (jūtu, ka Tev ir tikpat labas sajūtas kā man).. es gribu Tev pieskarties un Tu ik pa laikam aizvien vairāk pietuvinies man, raugies manī tā it kā Tu gribētu noglāstīt manu seju.. es jūtu kā Tu mazliet pat ietŗīcies tā dēļ, ka Tev it kā ir liegts man pieskarties.. Tu ar skatienu mani apskauj..

es vēl tā arī neesmu uzdrīkstējusies ielūkoties Tavās acīs, atbildēt Tavam skatienam.. jo, ja es atbildēšu, ja es ieskatīšos Tavās acīš, mani pārņems maigums un Tu to jutīsi manā skatienā, mēs smaidīsim tik maigi un nepārprotami, ka mēs atkal noticēsim, ka .. mēs atkal noticēsim, ka mēs varam atkal skūpstīt otru, ka mēs atkal drīkstam pieskarties un noglāstit, ka mēs atkal dŗīkstam noglāstīt.. noglāstīt.. pirkstu galiem ļaut pārplāt lūpas, tik maigi, baudāmi un neaizmirstami.. mirklī apstājoties visam apkārtējam, pasaulei griežoties ap mums, ievelkot mūs sajūtu virpulī.. šajā karuselī, kurā mēs griezāmies..

un vai Tev pietrūkst manis?
linkpost comment

[Oct. 30th, 2007|02:40 pm]
viņs izrāda man pārāk daudz uzmanības- man tas kkā nepatīk un mulsina mani, man mazliet ta kā bail no ta visa!
Bet es domāju, ka tas ir vnk- draudzīgs vēlas būt un tas arī viss.

Gan jau, ka viss būs kārtībā! :)
viņš taču mani nemīl.
Es taču viņu nemīlu.

tad kur ir problēma?! nekā vairāk mums līdz ar to nebūs! ;)
linkpost comment

[Oct. 28th, 2007|12:05 am]
es it kaa aizbeegu no Tevis, bet tad Tu atkal uzrodies.. uzrodies uz ielas, uzrodies tajaa pashaa teaatra izraadee, uzrodies tajaa pashaa veikalaa.. Tu vienmeer uzrodies un ieluukojies manaas aciis, mirkli paarveershost izjuutu muuzhiibaa, mulsuma un jaukuma parpilniibaa, maiguma paarnjemtiibaa.. Tu atkal liec pasmaidiit tik jauki par to, ka vnk esi un shis mirklis mums abiem ir tik maigs un patiess, shajaa iisajaa mirklii mees nevaldaam par sevi, mees neteelojam ko citu, jo nav iespeejams sho mirkli patiesiibas izmainiit, pasakot tajaa visu to, ko mees nekad neizteiksim vaaardos, domaas un paardomaas nepieljausim..mees izsakam t, ka otrs ir ljoti iipashs un svariigs mums, ka otrs veel aizvien daudz ko noziimee mums, lai arii ko mees censtos kaadam pieraadiit, lai arii kaa mees censtos otru nomelnot, mees tik un taa paliekam tie pashi- vieniigi shajaa mirklii mees atkal esam tie pashi..

es mekleeju atbildi uz tik daudziem jautaajumiem, bet taa iisti liidz galam arii nemaz neveelos uzzinaat shiis atbildes (noteiktajaa sfeeraa).

"laiks dots, lai mees novecotu.
gaiss ir pilns ar muusu kliedzieniem."

es vnk gribu, lai mani kaads miil un es miilu vinju- vienalga.. vai mees varam vai nevaram buut kopaa.
linkpost comment

[Oct. 20th, 2007|09:21 pm]
es atkal redzeeju Tevi sapnii- Tu luukojies uz mani un smaidiiji, Tu atkal smaidiji... veelaak Tu skuupstiji mani- mani tas nemaz neiepriecinaaja!

es gribu, lai Tu mani miili!
linkpost comment

[Oct. 15th, 2007|09:24 pm]
es nemiilu Tevi, tachu man vajag Tevi, man vajag Tavu klaatbuutni un acu skatienu, es gribu tik ljoti, lai Tu mani apskauj un es speetu sajust Tavu maigo smarzhu! es gribu raudaat taadeelj, ka manii ir tukshums.. nee, nav manii tukshums, manii ir alkas peec Tevis!

es gribu Tev smaidiit un gribu, lai Tu smaidi man. Kaa lai es izsleedzu atkal shiis veelmes no savu iespeejamiibu sarasta, kas manaa zemapzinjaa noseedies?! kaa lai es paarstaaju ik peec briizha sava acus skatiena priekshaa redzeet Tavu skatienu, Tavas acis, kas mulsina mani un liek man kokjeti nosmiineet?! es nespeeju.. es nespeeju taa. taa bez Tevis. es luuztu, apzinoties, ka starp mums ir paartruukusi saite, kas nespees vairs savienoties..

es dzirdu kaa Tavs skatiens paarklaaj mani un dzirdu kaa Tava sirds smaida man, es dzirdu kaa Tu raugies manii..
es gribu, lai Tu panjem mani visu, lai Tu panjem mani ar visaam manaam emocijaam un sajuutaam, es gribu, lai Tu pieskaries man un ljauj man sajust Tavas veelmes, jo es juutu , ka taas ir speeciigas, ka taas ir, ka taas pastaav un nevis ir saglabaajushaas, bet ir radushaas no jauna, jaunam saakumam, jaunaam emocijaam un paardziivojumiem, piedziivojumiem, ceriibaam un sapnjiem. Kaut kas ir saacies, no baltas lapas saacies. kaut kas pavisam cits, pavisam neizturams un biedeejusosh!

man kljuust slikti ap sirdi, tas liek manai sirdij puksteet tik speeciigi dzilji un rupji.. dobja skanja ceertas manaas ausiis..es nezinu, ko lai Tev saku, ko lai daru.. es vnk nedariishu neko un neteikshu neko, lai laiks dara savu, lai Tu sper soli pirmos, kas arii buus noteiceejs tam, vai mees uzsaaksim sho jauno celju..
linkpost comment

[Oct. 13th, 2007|12:26 am]
pamazām man tiek atgriezsts cīņas spars un mērķis, atkal izjūtu to, ko man vajdzēja izjust jau līdz ar atgriešanos.. :)

un ko lai es iesaku ar Tevi, kas nu man pieskaras tik nepārprotami, kas apskauj mani no aizmugures, kad neviena cita uz mirkli nav līdzās, kas raugās manās acīs tā, it kā apkārt neviena cita, nekā cita.. kas satver manu roku un acu skatiea lūdz, lai es neaizeju.. kas nostājas pūlī man tik tuvu.. tuvu.. ka es dzirdu kā Tu ievelc pilnas plaušas manas smaržas.. un pievērtam acīm pārlaid glāstu par manu muguru..

Kāpēc Tu to dari? Tu velies, lai atkal mēs esam kas vairak kā nekas?


es tiešām nezinu, ko lai Tev saku, ko velos no Tevis vai lūdzu, es tiesām nezinu, vai man smaidīt Tev vai novērsties, vai domāt un ticēt..

es nezinu, kas notiek un notiks, taču es atzīstos, ka savas sirds vistālākajā minimālisma kambarītī ir minimālākā vēlme "ever", kas vēlas, lai Tu, acīs skatīdamies, man atkal teiktu, ka mīli..un apzinoties šo, es vēlos labāk mirt, nekā mīlēt Tevi!
linkpost comment

[Oct. 7th, 2007|02:04 am]
vai Tu aceries, kā es mēdzu raudāt viņa dēļ? Vai Tu atceries, kā es mēdzu ievēlēties viņu, redzot krītošu zvaigzni? Vai Tu atceries, kā es mēdzu izrunāt viņa vārdu? Vai Tu atceries, kā es mēdzu sapņot un cerēt, domāt un vēlēties.. kā es mēdzu dziedāt un smaidīt, gatavot vakariņas un just laimes sajūtu.. kā es mēdzu apcerēt dažādas situācijas, ar kurām mēs spētu sastapties.. kā es mēdzu atmiņā neskaitāmas reizes raudzīties viņa acu skatienā, rodot sevī prieku un maigumu.. vai Tu vēl atceries, cik maiga es biju viņa dēļ? Vai Tu vēl atceries kā es mēdzu smaidīt viņa dēļ? vai Tu atceries, cik daudz viņs man nozīmēja..? un kur tas viss ir palicis tagad? kāpēc es esmu šeit, viena un visu aizmirsta, nevienam nevajadzīga, pat pati sev tā patiesi un īsti nevajadzīga, pazudusi kaut kur starp pulksteņa rādītājiem un kalendārā uzrādītajiem datumiem, kaut kur starp debesīm un zemi, kaut kur, kur nav nedz nelaimes, nedz slikta garstāvokļa.. vēlēdamās izjust to laimes un miera sajūtu, kura man liktu atkal dzīvot, cerēt un sapņot pilna spēka un aizrautības..

es vēlos, lai manī kāds iemīlās un es iemīlos viņā. es beidzot gribu šo patieso un nozīmīgo mīlas stāstu, kas darītu mani patiesi laimīgu un ļautu man atrast atkal sevi. Es vēlos, lai mani kāds atrot un atgriež mani dzīvē, lai manās asinīs riņķo dzīves pilnība un pasaules skaistums.. lai manās rokās gulstas sentimentālas maiguma un uzmanības pieskārienu atstāts siltums.. es vēlos, lai pasaule man turpina rādīt savu ceļu, savu daiļumu un neskaitamās iespējas. es velos atgūt to spēku, kas vienmēr man devis to neapstādināmo virzīšanos uz priekšu, virzīšanos pretī savu mērķu sasniegumiem, kas būtu pamatoti un apņēmības dēļ neapstrīdami. Es vairs nevēlos būt viena. Es neesmu vientuļa, manī vnk ir tukšums, kas mani pzudina, klusums, kas neizklausās pēc pirms vētras zīmes.

es esmu nogurusi no tā, ka man nav neviena, kas mani apskauj un saka, ka mīl, ka man nav neviena, kuru es varētu apskaut un apgulties zem viņa pleca, jūtot harmonisku mieru un svētlaimi. Es vēlso, lai atkal mani kāds dievina un kādu dievinu atkal es. Man vienai ir pārak auksti, jo nav tās siltuma sajūtas, kas sniegtu man nevien fizisku siltumu, bet galvenokārt garīgu.

es varu saukt Tevi, nezināmais, šajā tuksnesī cik vien spēju, bet šķiet, ka Tu tāpat mani nesadzirdi. es varu kliegt aiz šī tukšuma sāpēm, kas mani dara brīžiem pat trulu un nespējīgu, vāju un apjukušu bez vēlmēm uz vienalga ko.. es varu raudāt un pārdzīvot, es varu ievēlēties Tevi milioniem reižu, taču šķiet, ka no ta nav nekādas jēgas, jo Tu mani tik un tā nesatiec un es Tevi tik un tā nesatieku.. un mēs paejam otram garām, pat acu skatienu otram neveltot, kā nepazīstami cilvēki, nepazīstamas dvēseles otram, neskatoties uz to, ka mūsu dvēseles tik izmisīgi lūdz atrast otru, tās kļūst vājas bez otra un aizvien tālāk noklīst bezgalības takās..

es nevēlos vairs būt tik auksta un vēlos arī plānot, just, ka arī pēc mēneša es varēšu atrast patvērumu Tavā skatienā, kas radīs patvērumu manā, siltumam apklājot otru.. vārdiem kutinot ausu ļipiņas, skūpstiem pārklājot kaklu un plecus, uzmanīgam maigumam baudot otra smaržu, neizsakāmi pateicoties pasaulei, dzīvei par to, ka esam otram, ka esam satikušies un nespējam vairs šķirties.

Man ir vajadzīgs kāds, kāds.. kāds, kas mani mīl. Kāds kas mani mīl tik pat spēcīgi, kā es mīlētu viņu..
vēlos, lai kādas rūpju pilnas rokas apskauj mani, lai tās dziedē manas sāpes un liek man atkal noticēt. es vēlos atmosties un būt atkal laimīga.

Kāpēc man šķiet, ka ikviena izvēle, kuru es izdaru.. ta ir nepareiza un atnes man vienīgi vilšanos un sāpes.. un ja nu tomēr viss, kas notiek, nenotiek uz labu? Un a nu es sevi pazudinu ar katru elpas vilcienu? Un ja nu mans nogurums tikai augs savos apjomos un varens kļūs, kļūs varenāks par mani?

es gribu dzirdēt Tavus smieklus, kuri liktu manai sirdij atkal līksmai būt.
>>.>>>>>>>>>>>>>>>>.>>>>>>>>>.>>>>>>>>>>>>.>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>

es nespēju vairs atkal naktis gulēt, man nenāk miegs un esmu nopietna, satraukta un "izgājusi".. nezinu, kas ar mani ir noticis, taču.. brīžiem liekas, ka it kā.. visi kustas uz priekšu, ap mani ir darbība, neapturamas pārmaiņas, taču man viss ir apstajies, esmu ieciklējusies ne uz ko, ta it kā sasaldēta, noraugoties uz visu no malas, nemaz nespējot ta īsti neko lietas labā izdarīt. un es tiešam gribu smaidīt no sirds, taču es nespēju, jo nekas man vairs nespēj sniegt šādu smaidu, nespēj iedegt manās acīs atkal šo dzīves liesmu.

esmu pavisam cita un jūtu, ka vairs nekad nebūšu tā, tāda kā biju pirms tam.
linkpost comment

[Sep. 28th, 2007|05:59 pm]
ja tā ir īsta mīlestība, ta nekad nebeidzas, tā dzīvo mūžam.. ja tā ir īsta mīlestīa, tad tā dzīvo mūžam Tevī un neizsīkst.. ja tā ir īšta mīlestīa..

vai tā ir īsta mīlestība? jau 2. gadu.. vai ta ir īsta mīlestība? es nemīlu Tevi, jā! es nemīlu Tevi. Bet Tava klātbūtne man ir nepatīkami patīkama, man nepietrūkstot Tevis pietrūkst tik ļoti. Man negribot Tevi līzās, gribas tik sasodīti spēcīgi, lai esi man atkal līdzās.. dienā jūtot Tavu siltumu, kad esi līdzās, ko Tu atkal aizvien biežāk man sniedz just.. ja tā nav īsta mīlestība, tad kāpēc es jūtu kkādu tukšumu, kas piepildās vienīgi tad, kad esi man līdzās.. kad dzirdu Tavu balsi, kad jūtu un, ka esi vērsts tikai pret mani.. kad redzu, ka Tu raugies ar to skatienu uz mani.. kad es jūtu, ka vēlies atrasties man tuvāk un tuvāk.. kad Tu ipievērs man uzmanību un tikai man uzmanību.. ja tā nav īsta mīlestība, tad kas tas ir?!

es savās domās, savos sapņos milioniem reižu izspēlēju šo spēli, kurā Tu pieskaries man, kurā Tu atkal un atkal atkārto, cik spēcīgi mani mīli.. ja tā nav īsta mīlestība, tad kas tas ir? ja tā nav īsta mīlestība, tad kāpēc es jūtu, ka arī Tev pret mani ir jūtas?

mēs esam pārdzīvojuši tik daudz.. otra dēļ mēs esam jutuši tik daudz sāpju.. tik daudz negatīvu emociju.. ja ta nav īsta mīlestība, tad kāpēc mēs aizvien vēl nespējam īsti likties miera? es cenšos Tev nepievērst uzmanību un man itkā ir vienalga.. bet kāpēc Tu .. kāpēc es..kāpēc mēs smaidam otram tā, it kā .. sakot, ka otrs ir īpašs? kāpēc ..?!

Ja ta nav īsta mīlestība, tad kāpēc es tagad raudu?
linkpost comment

[Sep. 27th, 2007|08:15 am]
it kā jau Tu esi tik sasodīti tālu no manis, taču Tu esi šeit, līdzās ar mani. Tu man pieskāries un raudzījies acīs, Tu smaidīji man un izturējies pret mani tik labi...un mani tas biedē, apzinoties, ka Tu jau nedari to ar kkādiem nodomiem, zemtekstiem vai kko tād, bet vnk vēlies, lai mūsu " kariņš" beidzas un mēs atkal spētu uzvesties kā pieauguši cilvēki.

es esmu tik sasodīti nogurusi, ka man nav ne mazāās nojausmas, vai es spēšu maz vairs ko izdarīt..
linkpost comment

[Sep. 22nd, 2007|12:02 am]
Tu pieskāries man un es vēlējos, lai Tu turpini.. Tu raudzījies manī un es velējos, lai Tu to turpini..Tu.. Tu biji man tik tuvu un es velējos, lai tas nemainās. Tu biji man līdzās, Tu biji tik tuvu.. un es velējos, lai Tu neaizej. es nejutu Tavu smaržu, tavu siltumu.. taču es vēlējos, lai es to justu. un Tu vairs, esot tik tuvu, tajā paša laikā nebiji milioniem km prom no manis.. Tu biji šeit- ar mani.. un es biju šeit - ar tevi.. mēs neskatījāmies tjā brīdī uz otru, taču.. mēs baudījām to mirkli, kad atkal bijām tik tuvu..
linkpost comment

[Sep. 19th, 2007|04:50 pm]
Tevis šodien nebija. un mansavāā ziņa pietrūka Tavas klātbūtnes, jo Tu tajā haosā esi tik iederīgs.
linkpost comment

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | earlier/later ]