| |
[Oct. 7th, 2007|02:04 am] |
vai Tu aceries, kā es mēdzu raudāt viņa dēļ? Vai Tu atceries, kā es mēdzu ievēlēties viņu, redzot krītošu zvaigzni? Vai Tu atceries, kā es mēdzu izrunāt viņa vārdu? Vai Tu atceries, kā es mēdzu sapņot un cerēt, domāt un vēlēties.. kā es mēdzu dziedāt un smaidīt, gatavot vakariņas un just laimes sajūtu.. kā es mēdzu apcerēt dažādas situācijas, ar kurām mēs spētu sastapties.. kā es mēdzu atmiņā neskaitāmas reizes raudzīties viņa acu skatienā, rodot sevī prieku un maigumu.. vai Tu vēl atceries, cik maiga es biju viņa dēļ? Vai Tu vēl atceries kā es mēdzu smaidīt viņa dēļ? vai Tu atceries, cik daudz viņs man nozīmēja..? un kur tas viss ir palicis tagad? kāpēc es esmu šeit, viena un visu aizmirsta, nevienam nevajadzīga, pat pati sev tā patiesi un īsti nevajadzīga, pazudusi kaut kur starp pulksteņa rādītājiem un kalendārā uzrādītajiem datumiem, kaut kur starp debesīm un zemi, kaut kur, kur nav nedz nelaimes, nedz slikta garstāvokļa.. vēlēdamās izjust to laimes un miera sajūtu, kura man liktu atkal dzīvot, cerēt un sapņot pilna spēka un aizrautības..
es vēlos, lai manī kāds iemīlās un es iemīlos viņā. es beidzot gribu šo patieso un nozīmīgo mīlas stāstu, kas darītu mani patiesi laimīgu un ļautu man atrast atkal sevi. Es vēlos, lai mani kāds atrot un atgriež mani dzīvē, lai manās asinīs riņķo dzīves pilnība un pasaules skaistums.. lai manās rokās gulstas sentimentālas maiguma un uzmanības pieskārienu atstāts siltums.. es vēlos, lai pasaule man turpina rādīt savu ceļu, savu daiļumu un neskaitamās iespējas. es velos atgūt to spēku, kas vienmēr man devis to neapstādināmo virzīšanos uz priekšu, virzīšanos pretī savu mērķu sasniegumiem, kas būtu pamatoti un apņēmības dēļ neapstrīdami. Es vairs nevēlos būt viena. Es neesmu vientuļa, manī vnk ir tukšums, kas mani pzudina, klusums, kas neizklausās pēc pirms vētras zīmes.
es esmu nogurusi no tā, ka man nav neviena, kas mani apskauj un saka, ka mīl, ka man nav neviena, kuru es varētu apskaut un apgulties zem viņa pleca, jūtot harmonisku mieru un svētlaimi. Es vēlso, lai atkal mani kāds dievina un kādu dievinu atkal es. Man vienai ir pārak auksti, jo nav tās siltuma sajūtas, kas sniegtu man nevien fizisku siltumu, bet galvenokārt garīgu.
es varu saukt Tevi, nezināmais, šajā tuksnesī cik vien spēju, bet šķiet, ka Tu tāpat mani nesadzirdi. es varu kliegt aiz šī tukšuma sāpēm, kas mani dara brīžiem pat trulu un nespējīgu, vāju un apjukušu bez vēlmēm uz vienalga ko.. es varu raudāt un pārdzīvot, es varu ievēlēties Tevi milioniem reižu, taču šķiet, ka no ta nav nekādas jēgas, jo Tu mani tik un tā nesatiec un es Tevi tik un tā nesatieku.. un mēs paejam otram garām, pat acu skatienu otram neveltot, kā nepazīstami cilvēki, nepazīstamas dvēseles otram, neskatoties uz to, ka mūsu dvēseles tik izmisīgi lūdz atrast otru, tās kļūst vājas bez otra un aizvien tālāk noklīst bezgalības takās..
es nevēlos vairs būt tik auksta un vēlos arī plānot, just, ka arī pēc mēneša es varēšu atrast patvērumu Tavā skatienā, kas radīs patvērumu manā, siltumam apklājot otru.. vārdiem kutinot ausu ļipiņas, skūpstiem pārklājot kaklu un plecus, uzmanīgam maigumam baudot otra smaržu, neizsakāmi pateicoties pasaulei, dzīvei par to, ka esam otram, ka esam satikušies un nespējam vairs šķirties.
Man ir vajadzīgs kāds, kāds.. kāds, kas mani mīl. Kāds kas mani mīl tik pat spēcīgi, kā es mīlētu viņu..
vēlos, lai kādas rūpju pilnas rokas apskauj mani, lai tās dziedē manas sāpes un liek man atkal noticēt. es vēlos atmosties un būt atkal laimīga.
Kāpēc man šķiet, ka ikviena izvēle, kuru es izdaru.. ta ir nepareiza un atnes man vienīgi vilšanos un sāpes.. un ja nu tomēr viss, kas notiek, nenotiek uz labu? Un a nu es sevi pazudinu ar katru elpas vilcienu? Un ja nu mans nogurums tikai augs savos apjomos un varens kļūs, kļūs varenāks par mani?
es gribu dzirdēt Tavus smieklus, kuri liktu manai sirdij atkal līksmai būt.
>>.>>>>>>>>>>>>>>>>.>>>>>>>>>.>>>>>>>>>>>>.>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>
es nespēju vairs atkal naktis gulēt, man nenāk miegs un esmu nopietna, satraukta un "izgājusi".. nezinu, kas ar mani ir noticis, taču.. brīžiem liekas, ka it kā.. visi kustas uz priekšu, ap mani ir darbība, neapturamas pārmaiņas, taču man viss ir apstajies, esmu ieciklējusies ne uz ko, ta it kā sasaldēta, noraugoties uz visu no malas, nemaz nespējot ta īsti neko lietas labā izdarīt. un es tiešam gribu smaidīt no sirds, taču es nespēju, jo nekas man vairs nespēj sniegt šādu smaidu, nespēj iedegt manās acīs atkal šo dzīves liesmu.
esmu pavisam cita un jūtu, ka vairs nekad nebūšu tā, tāda kā biju pirms tam. |
|
|
