|
Nov. 26th, 2007|11:00 pm |
apstājies laikā un sniedz man roku! sniedz man kliedzienizturīgu elpu, kas aizšausies līdz Tevīm un pateiks tos vārdus, kurus vējšs rudenī un pavasarī aizpūš aiz kalna.. es gribu mērdēt savas rokas tajā aukstajā upē, kas tek starp mums! Tu zini šīs dziesmas vārdus, mēs mācījāmies kopā tās melodiju.. Tu dungoji to manā ausī pirms miega un dzirdīji mani ar tās radīto baudu. Un nu Tu raugies manī tā, it kā šīs upes nebūtu, it kā tā nekad nav bijusi. un Tu gribi, lai es aizmirstu? Lai es vairs neredzu to? Tu gribi, lai izbrienu to un nonāku otrpus upei? vai Tev šķiet es darīšu to pēc visa tā, kam mēs esam izgājuši cauri? pēc tā, ko esam otram nodarījuši mēs spēsim pilnībā ļauties otra apskāvieniem? Un Tu tici, ka mēs spēsim milēt?!
es nezinu, ko Tu gribi, kad raugies manī tā. Es nezinu, ko vēlos, kad atbildu Tev tā pat.
slīksti manī es lūzos Tev.
ļaujies, mīļā!- es lūdzu sev.
spēlē šo melodiju dienā un vakarā, naktī sapņos tinot Tavu pieskārienu degsmi ap sevi, sildot savu miesu, garu, dvēseli.. Tu iesēji manī pukstošu sirdi. Es nespēju par to vien Tevi tā izslēgt no visa, ko daru, no visa, ko redzu, no visa, ko .. Tu vnk esi tur, šeit, aizvakar! Un es esmu ar Tevi tur un tad, tagad un šeit. Es jau saku, ka piemirsu, Tu saki to pašu, taču.. vai ko tādu maz var piemirst?!
un es ceru, ka tas viss beidzot nogrims šajā bezgalības postā, taču.. patiesībā stāsts nav pat pusceļā uz beigām.. un Tu turpini dungot.. es turpinu spēlēt melodiju.
mums izdosies! |
|