| |
[Nov. 3rd, 2007|01:22 am] |
visas izdarītās, neizdarīās lietas, pateiktās un nepateiktās.. tās ir aizmirstas un nu ir patīkama komunikācija. Tu smaidi un sarunājies, Tu stāsti un Tev interesē..
tik savādi tas viss..
Tu esi atkal tajās vietās, kur mēs uzsākām to visu, Tu dzer to tēju un nopērc arī man, ko atvest un baudīt..
kad mēs sarunājamies, mēs jūtamies tik labi (jūtu, ka Tev ir tikpat labas sajūtas kā man).. es gribu Tev pieskarties un Tu ik pa laikam aizvien vairāk pietuvinies man, raugies manī tā it kā Tu gribētu noglāstīt manu seju.. es jūtu kā Tu mazliet pat ietŗīcies tā dēļ, ka Tev it kā ir liegts man pieskarties.. Tu ar skatienu mani apskauj..
es vēl tā arī neesmu uzdrīkstējusies ielūkoties Tavās acīs, atbildēt Tavam skatienam.. jo, ja es atbildēšu, ja es ieskatīšos Tavās acīš, mani pārņems maigums un Tu to jutīsi manā skatienā, mēs smaidīsim tik maigi un nepārprotami, ka mēs atkal noticēsim, ka .. mēs atkal noticēsim, ka mēs varam atkal skūpstīt otru, ka mēs atkal drīkstam pieskarties un noglāstit, ka mēs atkal dŗīkstam noglāstīt.. noglāstīt.. pirkstu galiem ļaut pārplāt lūpas, tik maigi, baudāmi un neaizmirstami.. mirklī apstājoties visam apkārtējam, pasaulei griežoties ap mums, ievelkot mūs sajūtu virpulī.. šajā karuselī, kurā mēs griezāmies..
un vai Tev pietrūkst manis? |
|
|
