oldambera [entries|archive|friends|userinfo]
oldambera

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

naktīs [Jul. 4th, 2006|05:08 pm]
vakarnakt redzēju pirmo krītošo zvaigzni šovasar.. vissavādākais, ka par šo sajūsmu uzrez' izstāstīju viņam. bet tajā brīdī likās, ka vienīgi viņš to spētu saprast, tāpat kā citas (pāris) lietas, kuras citiem vnk nesaprast-sajūsmas ziņā..
ap kādiem 24.00 viņš atsūtija sms. satikāmies 2.38 pie manas vecās skolas. sasodīti interesanti. man patika.varbūt,ka kaut kas būs.. gribētos, bet atzīt grūti.. viņš iekārdina un savaldzina, ietin savos pinekļos, taču nespēj atzīt, ka kāro pēc tā. viņš velk, bet neievelk.
linkpost comment

kastes [Jun. 30th, 2006|12:50 am]
apkopojot savus dižākos rakstus, domas un visu pārējo, kas man saglabājies.. traki izbrīnīta kļuvu. esmu mainījuses. protams, nav jau nekāds brīnums utt. , taču.. lasot pierakstīto hronoloģiskā secībā var izsekot līdzi manai attīstībai, manu vārdu krājuma attīstībai, prāta "pieaugšanai", saprāta parādīšanās mirklis fiksēts.. pilnīgi savādi.. visi aprakstītie cilvēki, tie, kas reiz man bijuši tik nozīmīgi un īpaši.. tie aizgājuši, tie nozuduši, tie vairs nav manā redzes lokā.. palicis tikai viens cilvēks, dikai viens uzticīgais.. un esmu viņu aprakstījusi ļoti minimāli, ne gluži pat aprakstījusi, varētu teikt- pieminējusi.. un tā ir dace.. viņa taču ir mana dzīve, daļa manis.. utt. , jāpiekrīt Edmundam, ka visnozīmīgākos cilvēkus savā mūžā, visnozīmīgākās emocijas nav iespējams aprakstīt.. nav īstu un neīstu vārdu, lai tos raksturotu, lai dotu kādam kaut minimālāko skaidrību par to cik šis cilvēks vai emocija tev ļoti svarīga, nozīmīga...
tie uzskai par dzīvi, mīlestību un pārējām lietām.. iespējams izsekot līdzi, kā naivums lēnām pamet manu prātu. kā tiek piekota valoda, kuru lietoju..
ar katru dienu aizvien mainos.. šodien vairs neesmu tā, kas vakar.. un rīt vairs nebūšu tā, kas šodien.. cik apbrīnojami- nez vai mēs visitā spējam mainīties, pieņemt lietas, darbības un jūtas ar tādu sapratni, kā man tas izdodas- brīzīem jau neizdodas, bet arī es esmu cilvēks un man ir pieļaujamas atkāpes no ierastā rima (man riebjas ierastie ritmi, tie uzdzen rutīnu).. bet es tiešām cenšos nenožēlot.. kas bijis- bijis.. izbijis un nebūs vairs. ir jādživo šodienā, nedaudz rītdienā. mēs tikai pilveidojam savu redzes loku, savu zīvi iekrāsojam košākās krāsās, iemācāmies just, mīlēt, izpausties.. vienā dienā nav iespējams iznīcināt gadiem veidojušos personību.. un tagad padomā.. vai esi tāds.. vai esi tā cienīgs, ka tevi neiznīcina vienas dienas laikā..
ir cilvēki, kurus iznīcināt ir praktiski neiespējami.. tie sen jau kā miruši, taču par tiem vēl aizvien runā. tie vēl aizvien dzīvo mūsu sirdīs, runās, domās un pimēros.. kaut es spētu kaut nedaudz būt tāda, lai iesētos cilvēku sirdīs, mainīt kaut ko.. lai mani neaizmirst un neiznīcina pāris dienu laikā.. vēlos atstāt pēdas.. atstāt savus pirkstu nospiedumus uz katra no sastaptajiem.. un ja veiksies.. arī uz nesastaptajiem, taču vēlme sastapt nesastaptos vienmēr kurdīs neapstāties un doties dzīvē.. iepazīt cilvēkus.. un ja nu kāds no tiem, kuru Tu vēl neesi sastapis ir tavs dvēseles spogulis, tava kaislība, tavs stāsts, tava dziļākā mīestība.. un ja nu kāds no nesastaptajiem spētu kļūt tev uzticami neizgaistošs draugs..?!
neapstājies savā ticībā, sapņu piepildījumā.. vēlmēs.. neapstājies spraust dzīvē augstus mērķus..

vēstules beigās uzrakstīju: "mīlu".. kādu laiku viņš neatbildēja.. viņš laikam atkal pārprata.. :) bet mani tas neinteresē.. es taču zinu kā tas bija domāts.. vienīgi.. sajutu, ka viņš vēlētos teikt to pašu.. viņā kaut kas sarosījās.. salecās sirds, jo negaidīti.. ha! negaidīti pieķēru viņu! es vēl aizvien esmu tur! vēl aizvien man ir spēja uzturēties viņā.. esmu daļa no viņa.. vienmēr.. mūžīgi būšu.. sekošu viņam, lai kur arī tas ietu.. pat ja būšu sena jau piemirsusi un vienaldzībā pret viņu klāta.. viņam es vienmēr palikšu tmiņā.. (zinamu iemeslu dēļ)!
es negribu viņu, man viņš nav vajadzīgs TĀ.. nekad nav bijis vajadzīgs.. tie ir bijuši pieredzei veltīti meli.. platonija, kurai pati noticēju.. viņš ekad nepiedos, es arī nē.. bet.. nu re.. pastāv šis "bet".. lai kā mēs arī lauztos.. lai kā mēs censtos to noliegt.. mums kaut kas ir.. tas nav pārraujams, izpostāms vai sazin kā vēl izbeidzams.. tā vnk ir un mēs nespējam neko darīt, lai mainītu to.. jo vairāk mēģināsim o izbeigt, jo lielākas būs šīs jūtas, šī saite..šī saite kļūs īsāka.. tuvāka.. tāpēc.. atstāt visu kā ir, lai nekļūst tuvāka.. nevajag.. vairs nevajag.. pārāk daudz intrigu, melu.. iespējams sāpju.. dziļi tukšu asaru un negulētas naktis.. mēs neaizmirsīsim tik un tā.. ļaujam otram dzīvot.. mēs lūdzamies otram, lai atlaiž mūs.. mēs tiecamies pēc citiem, mēģinam meklēt citos to, ko nespējām rast otrā.. aizstājam otru ar citiem.. bet.. bet otrs tik un tā ir tas, pēc kura sirds skumst.. iespējams, neatzīti un noliedzoši šī patiesība tiek atklāta.. arī es tai nevēlos piekrist, ar visiem spēkiem un pūlēm cenšos noliegt! nevēlos tam ticēt, jo tā taču nav.. bet patiesība.. ko gan tu spēj patiesībai padarīt?!
linkpost comment

ŠODIENA-SVĒTDIENA- 25.06.2006. [Jun. 26th, 2006|04:25 pm]
eju jau ilgi... neviena cita šeit- tikai es. Viņš zvana man un saka, kur jāiet, bet viņš nezina, viņš nesaprot, ka manis tur nav, ka neesmu pat tuvu tai vietai, kur man vajadzētu būt... manī panika un izmisums mīt... šīs smiltis, kas nu jau berž manas pēdas, dzen mani izmisumā... tās aizvien nevēlamākas kļūst. Visapkārt tumšs. Eju jau vairākas stundas. no krūmiem uzglūn fantāziju radītās acis un patiesi biedējošie ļaudis. mierinu sevi ar domu, ka vairs nav tālu. tālumā dzirdu balsis. tālumā dzirdu smieklus. tuvumā dzirdu ūdens šalkas. vairs nav tālu- mierinu sevi.
spēki ir izsīkuši. vēlos kliegt. šīs smiltis tik lēni un mokoši galē mani nost. domas nu tik neizdibināmi tālu nu klīst. nokrītu ceļos. ievainojuma pēdas nu kāds koks manā celī ir atstājis- mani tas neuztrauc. izmisums mani pārņēmis pilnībā. nespēju piecelties un turpināt ceļu. es tai visā neklausos. šīs prāta un emociju celtās sienas, kas mani mēģina nospiest, cenšos neredzēt. iekliedzos. balss, kā pārpildītā klusumā, atskan tālē... lēnām uzsāku rāpot, jo nedrīkstu padoties. izdzirdu vēju. kļūst karsti. pieceļos, sāku skriet. skatienam paveras smilšu pārklāts kalns. vienīgā doma, kas patiesībā ir cerība- kaut tas būtu pēdējais. bezspēcīgi, pēdējos spēkus atdodot ar pilnu atdevi, skrienu. skrienu šajā smilšu kalnā. nespēdama apstāties, pakrītu. paceldama galvu, ieraugu cerību. mierinājumā noskrienu no šī kalna. skrienu. nometu visas mantas- man ir vienalga. nokrītu ceļos. ūdens apskalo manus ceļus... raustīti ievelku elpu. sirds smagnēji dod ziņu par savu eksistenci. atveru uz mirkli aizvērtās acis. mani pārņem miers. esmu tur kur esmu. esmu galā. tālāk ceļa nav. vairs nedošos nekur. acīs saskrien asaras. ak, pazudusī es, atradusies. esmu pie jūras-kur man noteikti nevajadzēja būt... taču mans ceļš ir galā, esmu laimīgāka kā jebkad agrāk.
no muguras puses kāds maigi un mīļi apskauj mani. viņš zināja, ka mana sirds spētu atvest mani vienīgi šeit. mēs palikām tur. zvaigznēm lūdzām sapņu piepildījumu. šajā apskāvienā sajutu mājas. saklausīju solījumu, ka vairs netiks pieļauts kas tāds, es vairs neapmaldīšos. šis prāta terors vairs neieslodzīs mani savā cietokšņu veidīgajā būrī.
tapu brīva. vējš glāstīja mnu seju, matus. lūpas un mute pilna brīvības garšas. es tapu brīva...

MARIJA
linkpost comment

i can see him ... [Jun. 25th, 2006|10:26 pm]
pavadīti Jāņi- klusi.. pie jūras.. tikai divi cilvēki- es un mana labākā draudzene..
saulrietu pārbērtas... alkoholu izbaudījušas.. lēni, nesteidzoties, pārdomājot dzīvi...

atbraucām mājās. redzēju kā viņš devās ar saviem draugiem. viņš juta, ka esmu tuvu.. ka esmu kādu gabalu aiz viņa muguras. atkal noraudzījos viņa mugurā. viņš sajuta manas acis. es jatutu tukšumu. sajutu trūkumu. neatzīstu. bet tā ir patiesība. viņš vērās manā mugurā un smaidā. es neatskatījos, kad viņš skatījās uz mani. jutu, ka viņam sāp. ja mums viss ir beidzies.. ja jau nav jūtu.. ja jau nav nekā.. ja jau mums abiem ir kāds cits, kurš noteikti mums daudz ko nozīmē.. tad kapēc mēs aizvien vēl tiekam sāpināti.. kapēc aizvien vēl jūtam zuduma sajūtu, trūkumu..tukšumu, kad redzam otru. negribas skriet, apskaut un skūpstīt otru...atzīties mīlestībā un savā trūkumā, taču.. taču kaut kas mūsos (pretīgs vārds) ir.. kaut kas, kas vēl aizvien liek saskumt un otra tāluma un blakus neesamība apzināšanās brīdī. kas notiek ar mums?! vai tā būs vienmēr?! vai tas ir viens no mūžības paveidiem?!
nevēlos noraudzīties viņa acīs, kas ir tik skumjas, neskatoties uz smaidu, patieso smaidu, kas radies prieka rezultātā par to, ka redz mani..par to, ka redzu viņu. sajūtu smaržu, kas reiz tika piedēvēta viņam. bet šī smarža ir tikai atmiņu uzplaiksnījums. vai es skumstu? vai es ilgojos? un viņš? bet tam nav nozīmes. tas ir īslaicīgi. es mīlu viņu? vairs jau ne..ja vispār to var nosaukt par mīlestību!
2 naktis negulēju.. vnk nespēju aizmigt- domas par Berlīni mani mocījušas... nejau uztraukums vai bailes! tās bija pārdomas par to.. vai man vajadzētu braukt vai nē. nonācu pie secinājuma, ka tomēr nebraukšu. kā apzinājos, sapratu sevis izteiktos vārdus- es nebraukšu uz Berlīni... man pavērās pilnīgi cits stāsts.. pilnīgi cita aina. ieraudzīju, sāku saskatīt lietas, kas līdz šim tika slēptas. to visu apkopojot sapratu- man ir jābrauc. nevien- manas gribas dēļ.. nevien- tādēļ, ka tā būtu pareizāk.. vai kā vēl... bet man vnk tas ir jādara- cita varianta nav! (kaut gan.. vēlme pārsteigt un apgriezt viņa pasaulīti kājām gaisā, uzsākot mācības viņa klasē.. viņam neesot par to informētam savlaicīgi.. šīs domas mani nepamet. ļaunums manī?! nē.. (kā man kāds teica) esmu ļaunatminīga.. bet viņš man nav neko nodarījis! un es- ļunatminīgā (bez iemesla) vēlos redzēt kā viņš cieš! ļauni.. bet ne gluži- kā viņš cieš.. bet gan to, ka viņš ilgojas pēc manis, ka viņš vēlas man pieskarties, bet nedara to.. jo nedrīkst..utt... un es vēlos izjust to baudu..ka es viņu it kā bez iemesla, it kā pati to neapzinoties un nedarot to.. kā es viņu moku!! ha! bet es gribu, lai viņš ir laimīgs- tajā pašā laikā! vēlos, lai mēs kļūtu par draugiem, lai viņš vēlētos pārkāpt šo robežu.. bet nespētu-iespējams, viņam būtu bail... bet noteikti vēlētos panākt šo vēlmi.. panākt, lai vairākas reizes noteikti viņam kaut vai doma šāda ienāktu prātā- tā noteikti būtu.. es jūtu viņu.. es jutu viņu..)

esmu brīva.. nemīlu nevienu.. tiecos pēc piedzīvojumiem.. jusdamās nedaudz veca.. nedaudz saprātīga- tas mani galē nost, jo neizdibināmā virzienā ir pazudusi vecā marija- tā trakā.. bez īsta saprāta utt... viņa būtu tieši tā, kas padarītu mani neizsakāmi laimīgu.. ar savu trakumu un kāri pēc interesantiem un neaizmirstamiem piedzīvojumiem.. viņas vietā ir kāda cita.. bet es izpildīšu savus trakos nodomus un arī tās dullllās iespējas utt, par kurām nedz man, nedz kādam citam vēl pat nav aizdomas... :)
es dzīvoju...
linkpost comment

Berlin... [Jun. 22nd, 2006|01:05 am]
nespēju izlemt.. braukt vai nebraukt uz Berlīni..tas viss ir kkā tā:
man jau pirms kāda laika piedāvāja doties nākamo gadu mācīties Berlīnē..
momentā piekritu
un viss notikās..
tagad jau jādodas 2.reizi uz turieni...
visus atlikušos dokumentus kārtot utt...
līdz šim nepieļāvu pat tādu domu, ka varētu nedoties, taču..
tagad.. tā nopietni un kārtīgi visu apdomājot..
parādījās doma, ka varbūt tomēr nevajag...
vnk-pēdējo gadu laikā..
katru gadu mainu skolu..mainu vidi utt..
tapēc nav tādas noteiktas draugu grupas vai kkā tā..
bet ja es paliktu LV man tāda izveidotos- beidzot...
jūtu, ka tāda man varētu izveidoties.. un vēl pie tam.. tie tak ir pēdējie gadi vidusskolā..un tādu man vairs nebūs.. vajadzīgas taču atmiņas, par kurām atcerēties, pasmieties, iegrimt un zināt, ka bija tiešām labi.. ka man ir ko atcerēties
utt...
tātad..
kā Tu domā.. man doties vai nē?
linkpost comment

nju kas tad nu?! [Jun. 20th, 2006|01:36 am]
iepazinos ar SAMI..pavadījām kopā lielisku laiku..tā nakts lika domāt, ka mūsu sirdīs dzimušas jaunas jūtas.. radās iedvesma un spēks..
pagāja mēnesis..mēs satikān=mies, kopā pavadījām 3 dienas- Tartu.. kaut kāds vājprāts.. labāk būtu palikusi mājās, aizgājusi uz izlaidumu..aizbraukusi ar lauvām pa upi.. būtu labas atmiņas.. bet nē.. lūk man sods..
taču..par spīti visam manī saglabājās kāda sajūta.. sajūta, ka tas tā nevar palikt.. ka man jāmēģina ko darīt lietas labā..ka nedrīkstu viņam tā vnk pazust no manas dzīves..
nezinu ko iesākt..

ar Leimani neesmu tikusies, runājusi.. par viņu nedomāju.. vienaldzīgi- viņš pats radījis šo vienaldzību..viņam ir laba fantāzija.. taču piedodu viņam..viņš nesaprot, ko runā...
liekas, ka viņam sāp..ka es būtu kko nodarījusi viņam..utt.. bet..iespējams, tā arī ir..
linkpost comment

[May. 28th, 2006|08:48 pm]
kad atbraucu uz shejieni-uz Berliini.. saakumaa likaas, ka neiztureetu sheit pat gadu.. bet nu.. nu liekas,ka dziivoju sheit jau krietnu laiku, ka speetu sheit iztureet visu sho gadu.. kaa nekaa maajaas tachu braukshu pa briivlaikiem.. :)
man patiik sheit.. shiet ir taada kaa briiviiba, kura mijas ar nebriivi.. :)
sheit uzsaakas mans staasts.. mana jaunaa graamata.. taas pirmaas lapaspuses atshkjiras sheit.. un taas ir lieliskas.. briivi lidojoshas.. harmonijas paarnjemtas.. manas.. taas ir manas graamatas..mana staasta lapaspuses... :)
vieniigi.. ik pa laikam.. piekjeru sevi.. raugaamies puulii un mekleejam Sami.. ir pagaajushas tikai 2 nedeeljas kopsh iepazinaamies... tik ljoti ilgojos peec vinja.. cik ljoti nespeeju sagaidiit, kad vinjsh atbrauks uz LV.. vinjsh runaa manas sirds balsii.. vinjsh ir tieshi tik lielisks, cik lielisku veelas mana sirds.. un ja vien es zinaatu, ka man ir iespeeja.. ka kaut kas starp mums ir paredzeets liktenim.. tad es gaidiitu, es noteikti domaas buutu ar vinju. es dziivotu un justu vinju..utt.. gruuti rakstiit jau.. nav vienotas domas.. viss izpluudis un tik daudzpusiigs..
bet es skumstu.. :) un arii shis ir viena lielaa sastaavdalja no mana staasta.. manas jaunaas graamatas.. :)
linkpost comment

ŠODIENA-SVĒTDIENA [May. 9th, 2006|04:10 pm]
Man būtu jāmācās, jāatgūstas..jāsaņemas..bet mani nedrīkst atstāt gvienu.. sāku domāt par Tevi.. par to kā būtu, ja būtu...
Kāpēc ļāvos viņa skūpstiem? Tāpēc, ka man pietrūkst kāda sikūpsti... Kāpēc ļāvos viņa glāstiem? Tāpēc, ka man pietrūkst kāda glāsti... Kāpēc ļāvos tam visam, kas sekoja pēc tam? Tāpēc, ka man pietrūkst maiguma, pieskārienu..tāpēc,ka manī ir tukšums un meklēju kā to aizpildīt...
Aizverot acis, pār mani pārklājas burvība...maigums...katrs sīkums, katrs elpas vilciens bija neatņemama sastāvdaļa... zvaigznes, kas apspīdēja mūsu nosalušo miesu, lika atkal noticēt otram.. likās, ka mūsu attiecības nekad nebūtu beigušās, ka mēs aizvien vēl esam otram... mēs atkal kļuvām par vienu..viņš vairs nenovērsa skatienu no manis... klusēja, smaidīja un vēroja mani, ik pa laikam maigi pieskaroties man, noskūpstot degungalu, pieri vai vaigu.. ik pa laikam izslidinot savus pirkstus caur maniem matiem, viņš atkal viesa manī sajūtu, ka viņš man ir vajadzīgs... un šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk...
Nepārtraukti tas vaicāja vai man ir ērti, vai man nav karsti, vai man nav auksti, vai es kaut ko nevēlos.. viņš ņēmās ap mani, es ņēmos ap viņu... nepārtraukti koķetēdami bijām pārņemti ar otru...
Paņemām riteņus un braucām uz veikalu...viss ceļš tika piepildīts smieklu, smaidu un iemīlējušos skatienu... nopirkām dzērvenes pūdercukurā- vīņš paņēma vienu un pārklāja manas lūpas ar pūdercukuru, tad noskūpstīja tās.. maigi iekodu viņa lūpā... viņš uzsmaidīja...
šīs abas dienas tik ļoti atgādināja laiku pirms braucien uz Slovākiju...tāds maigums, uzmanība, klusumā izteiktās jūtas..smaidā izrādītā mīlestība.. kaislīgās naktis un tas viss pārējais ..un tomēr..lai arī cik lieliski tas nebūtu- ik pa brīdim iedomājos par Leimani..
*Noraugos dāvanā, kas bija paredzēta viņam, saskumstu.. ir nokavēts brīdis, kad to dāvināt, viņš nesaprastu, viņš pārprastu- tā ir pārāk sentimentāla un aizkustinoša.. un Sintija man to nepiedotu, jo noteikti izkustinātu piemirstas lietas, kas liktu caur asarām smaidīt, apjēdzot, ka mēs esam mīlējuši, tiešām no sirds mīlējuši un nu...nu viss ir beidzies kā tāds neapzināts romāns, līdz galam neizjusta kaisle..un nu mēs vairs nespēsim to izbaudīt...
Vasarā, kas nu jau drīz vien ir klāt..mēs dosimies kopā kādā ceļojumā. Noticis, kas līdzīgs ziemā piedāvātajam ceļojumam uz Norvēģiju, nu viņš piedāvā atmaksāt kādu citu atpūtu.. bet nezinu vai šoreiz arī neatsaku..taču viņš nebeidz skandināt par to kā būtu, ja būtu.. ko darītu, ja nonāktu divvientulībā, protams, tā viņš panāk manu kāres pieaugumu pēc viņa, pēc šī ceļojuma, taču es baidos.. kāds mani ir izbiedējis..neuzticos vairs, kaut gan zinu, ka viņš jau nu mani nesāpinātu..viņš jau nu noteikti ne.
viņš dod man visu, dāvā pasauli..es daru to, ko varu...
Nespēju izlemt vai atjaunot šīs attiecības, kas nu ir savādākas nekā parasti (kā jau parasti- atgriežamies otra dzīvē kā savādāk, ar stabilo pamatu, vienīgi būvējot un nostiprinot to vēl spēcīgāku. Dienām un mēnešiem ejot, kāpjot šķēršļiem pāri, pārbaudīts, ka lai kas arī notiktu, mūsu pamats saglabājas. Nekad vēl nav bijis tā, ka mēs it kā atskristu šajās attiecībās atpakaļ, tikai uz priekšu..iespējams apstājas uz brīdi, bet tad atkal turpinas- tapēc tik grūti izlemt..turpināt vai ne). Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš mūsu pirmās tikšanās-un tikai vienu tikšanās reizi starp mums nav bijis nekas vairāk par apskāvienu, bet izturēt šo spriedzi bija neizsakāmi grūti! Bet tā ir kā spēle, spēle bez noteikumiem un paredzama iznākuma, bez uzvarētāja un zaudētāja...abi zinam, ka būsim blakus otram, palīdzēsim, mīlēsim, cienīsim, atbalstīsim..
Mēs atsākam..ar draudzību, nelielām skumjām..taču tās pārklāj smiekli, koķets, maigums un stabilitāte, skaidrība, pārliecība..aizvien mīlam, laikam jau..
linkpost comment

viss ir tieši tā, kā Tu vēlies.. [May. 1st, 2006|08:47 pm]
vakar no rīta mani uzmodināja telefona zvans..tas bija viņš..VIŅŠ..nebijām tikušies jau vairākus mēneūs, ja nemaldos..tik savādi.. viņš vēlējās, lai dodos viņu atbalstīt..uz to konferenci, lai esmu viņam blakus.. bija diez gan agrs rīts.. 40 min laikā man vajadzēja sataisīties un doties.. es arī cēlos, skrēju..un biju visu dienu viņam blakus..
diena bija vnk lieliska.. negaidīti lieliska.. :) tik daudz, ko dzirdēju, uzzināju, sapratu..
man pret viņu vairs nav tādu jūtu kā līdz šim..mīlestība, kas dzīvojusi manī-tā ar katru dienu sarukusi..un nu jutu spēcīgu draudzību..tik neaprakstāmi.. :) protams, bija vēlme viņam pieskarties, noskūpstīt, samīļot.. pieskarties-pieskāros, samīļot-samīļoju.. bet nevienas bučas..neviena skūpsta.. pffff... smiekli pildīja mūsu sirdis.. laime..labsajūta.. mēs tiešām esam draugi.. mūsu draudzībai ir stabils pamats.. jūtamies tik ērti otra sabiedrībā.. mmm.. nespēju aizmirst šo dienu..un neaizmirsīsu arī..
tik daudz ko sadarījām..
pilnībā aizmirsu par Leimani.. un nu tiešām esmu pārliecināta, ka man pret Leimani ir tikai draudzības saturošas jūtas.. :)
ar mani viss ir kārtībā..
priecājos par manām un VIŅA attiecībām.. iespējams, kādu dienu mēs atkal.. :P
linkpost comment

sāpīgi.. [Apr. 13th, 2006|10:04 pm]
tikko runāju ar tēvu pa telefonu.. skarbi..tiku nosaukta par egoisti, lai domājot, ko runāju.. neesmu vienīgā šajā pasaulē, nedzīvojot tuksnesī.. viņš esot tiešām aizskarts.. pieņemot manu atvainošanos, taču.. nespēšot aizmirst manu rakstu avīzē.. un viņš nemaz neklausijās, kad teicu, ka savādākā veidā nespēju viņam izteikt tik ilgi noklusēto, to ko jutu.. ka mn vajadzēja vienīgi to uzrakstīt, lai to publicētu un viņš izlasītu, ka citas iespējas man nebūtu..lai viņš zinātu, ko JUTU.. nu man ir vienalga..un saku to godīgi.. viņš lika saprast, ka esmu pilnīga stulbene, ka neesmu cienīga viņa meitas titula nēsātāja.. laikam jau tapēc, ka vienīgā spēju pateikt to.. ka to izdariju, ka biju tomēr tik drosmīga.. viņš mani nepazīst, nekad nav pazinis.. domā, ka tikai klusēju un esmu garīgi atpalikusi, bet tas tikai tapēc, ka jau no bērnības manī iedzītas tieksmes paniski baidīties no viņa.. man tiešām nu ir vienalga.. esmu izdarijusi (atvainojusies) ko man vajadzējis.. -kaut gan uzskatu, ka man to nemaz nevajadzēja darīt un dariju to vienīgi mammas dēļ.. tā kā.. :p viņš bija tas, kam vajadzēja spert pirmo soli uz izlīgumu, bet nē.. visu šo pus gadu viņš klusēja un klusībā ienīda mani, nicināja un nepieņēma, atraidija un lika kārtējo reizi saprast, ka neesmu viņa meita.. lai nu tā arī būtu.. man viņš nav ajadzīgs tieši tik pat ļoti cik es viņam.. ar to laika tika pielikts punkts tam, ka man reiz kad irbijis tēvs, kaut gan pasaku lielum lielo paldies par bērnību, jo parādījis daudz vairāk nekā citiem bērniem dots redzēt.. bet attiecības nekad nav iedomājies uzlabot..
es piedodu viņam par visu..viņš nav vainīgs, ka nesaprot to, ko vēlējos viņam pteikt..
*teica, ka laikam kad izaugšo (es) es droši vien labāk zināšu kā pareizi rīkoties nekā viņš, taču tik un tā es esot tāda un štāda. zēl.. man tiešām viņa žēl..:)
lai apvainojas cik tam tīk.. lai jau.. bet lai pats nav egoists un beidzot saprot, ka izpostijis man dzīvi aizejot no ģimenes.. bet viņam laikam to neaprast.. un tā jau nu ir viņa problēma..
**teica, ka es vairs neesot mazs bērns.. brīnums, vai viņš vispār zin cik man palika šajā dz.dienā gadu?? šaubos.. stipsri šaubos.. bet man ir vienalga.. kā jau mammai teicu, ka esmu jau tam sen tikusi pāri un man ir tāda kā imunitāte pret to visu jau izstrādājusies..un manī tiešām ir parādījies tāda gaužām vienaldzība- es teiktu.. :)
laikam jau nevainoju nedz viņu, nedz sevi.. nedz vienu citu.. tāda ir dzīve..un arī šajā lietā saskatu ko labu.. man tikusi galā ar to..
aizvien lielāka un lielāka ir vēlme tikt uz berlīni pēc iespējas ātrāk.. pat pēc atgriešanās, pēc šī gada..domāju, ka nekas nebūs mainijies, jo vinš pat nepamanīs, īsti nezinās, ka esmu prom, jo nu vairs nesatiksies..nevēloties ar mani runāt.. lai nu tā būtu..
un viņam liekas, ka es to vēlos? JA VIŅŠ NEVĒLAS, TAD MAN PĒC ŠIEM VĀRDIEM VĒLJOVAIRĀK NEGRIBAS AR VIŅU JEBKĀDU KONTAKTU UZTURĒT.. :) viņš uzvedas kā bērns..
***laikam esmu vainīga.. liekas, ka bojāju viņa dzīvi.. ne velti manā galvā brīžiem ir doma, ka ikvienam būtu labāk, ja manis nemaz nebūtu.. un visvairāk jau viņam.. es mīlu viņu, protams, jo viņš tak ir mans tēvs.. taču.. neviens cilvēks mani vēl tā nav sāpinājis un biedējis kā viņš..
atzīstu savu vainu.. un nožēloju izdarīto.. (kaut gan.. tam vajadzēja notikt).. :)
lai man piedod visi, kam daru pāri.. bet dzīvē ir arī trakākas un sāpīgākas lietas par mani..un tas ir fakts.. esu viena no tiem ļauajiem laikam..sastāvu no tās ļaunās masas, kas bojā ikviena dzīvi.. lai nu tā būtu.. kaut vai tapēc vēlos tikt prom..un "pobojāt" vēl kāda dzīvi.. tas jau nekas, ka par mani neviens nekad nedomā, kas tad tur.. viņa tak ir maza un stulba..neko nesaprot.. lai nu tā būtu.. tikai.. ka neizrādās pavisam savādāk.. lai nu ikvienam, kas tā domā dzīvē veicas un būtu laimīgs no vias sidrs.. no savas es novēlu to.. :) es neesmu ļaunatminīga.. ir tak jādzīvo uz priekšu.. jāatstāj pagātne laika zobam.. tā nekad vairs neatgriezīsies.. nekad.. :)
linkpost comment

kas ta nu? :) [Apr. 12th, 2006|01:47 am]
kad Jānis sāk šaubīties.. strīdamies (kkā tā) un tajā pašā laikā man uzreiz kkādi 3 puiši sāk piedāvāt randiņus.. vai nav savādi?? bet man jau patīk.. man jau patīk.. :)
linkpost comment

kas ta nu? :) [Apr. 12th, 2006|01:47 am]
kad Jānis sāk šaubīties.. strīdamies (kkā tā) un tajā pašā laikā man uzreiz kkādi 3 puiši sāk piedāvāt randiņus.. vai nav savādi?? bet man jau patīk.. man jau patīk.. :)
linkpost comment

nez kapēc? [Apr. 12th, 2006|12:32 am]
ir tik labi, labi, labi.. bet nez kapēc mana labuma sajūta nav pielnīga.. tā nav pietiekoši pārliecinoša- tādā ziņā, ka laikam nemīlu savu puikiņu tā kā to vajadzētu darīt, respektīvi, es viņu nemīlu..pie viņa mani vnk kkas piesaista..viņš man dikti pātīk..un nekas vairāk..ja mēsizšķirtos, tad nemaz nepārdzīvotu..neraudātu vai kko tam līdzīgu.. kaut gan pirms tam tā bija..pat nespēju paskaidrot kapēc..iespējams, tas bija mans teātrītis, lai mani līdzšinējie vārdi par mīlestību neliktos viņa acīs kā vārdu mētāšanās..bet man tak vnk patīk, ka man saka, ka mīl.un man tak jāatbild, vai ne?! :)
viņš vairs nesaka, ka mīl mani.. es arī vairs to nesaku viņam.. tāpat tam nav nekādas jēgas-mēs tak neprecēsimies..
gribu, lai mums viss beidzas un viņš būtu kopā ar savu iepriekšējo meiteni, kas tagad nu beidzas nost aiz tā, ka viņam viņa vairs neinteresē-tā vismaz saka viņš, taču..ha! kuršššššš gan tic tādām anomālijām...tapēc..man ir ļaunais plāniņš viņus atkal savest kopā..tā lai visiem labi.. un atšķirībā no viņas..es būtu dikti priecīga par viņiem abiem un man nebūtu nekādas pretīgās, neveiklās un kādas tik vēl ne..sajūtas.. jo kāda jēga te ņemties ar šīm mulķībām?! mēs esam pārāk jauni, lai tam pievērstos tik nopietni..
es nepārtraukti spēlējos gan ar viņu, gan sevi..gan citiem.. dzīve manās acīs ir viena vienīga spēle, vai saproti?! brīžiem pat pati noticu tam, ko saku šizofrēnijas uzliesmojumos.. :D bet..tāda nu ir tā šizofrēnija..
*vienīgais, kas man liek/ lika domāt, ka , iespējams, mīlu viņu ir tas, ka..ka viņa klātbūtnē es jūtos tik savādi.. mani pārņem savāds uztraukums..brīžiem pat sāk trīcēt rokas.. manu prātu pārņem domas-un ja nu tā nav labi..un ja nu viņam tā nepatīk..un ja nu viņš tagad domās, ka esmu pilnīga neveiksminiece..un ja nu es esmu neveiklības pilnība viņa acīs..utt... hmmm..un nu man atkal liekas, ka mīlu viņu.. jo near vienu..bāc.. nu tiešām.. ne ar vienu man tādas sajūtas nav bijis.. jebkurš, kurš ir ar mani bijis...ak dievs..mani pat par zvēru ir nosaukuši! :D bet nē.. tikai ne viņa klātbūtnē.. es kūstu.. es sastingstu.. kļūstu neveikla.. tā itkā nekad nebūtu ne ar vienu puisi kaut skūpstījusies- cik trakas lietas mani pārņem.. tad iestājas miers.. vēlme aizmigt viņa rokās.. pamosties un ieskatīties viņam acīs.. noskūpstīt.. un.. un sajust,ka sirds ir mierīga, jo viņš ir līdzās man.. un re.. atkal pārņem sajūta, ka tā ir mīlestība,kuru izjūtu pret viņu..varbūt tā arī ir..tikai.. šāda veida man vēl nav bijusi.. tā ir unikāla.. un atkal pievienosies manai piredzes lādītei?! :)
hmm..bet es zinu, ka viņš mani nemīl..nevēlas ar mani neko tā nopietni vai kkā tā.. kaut gan- ko gan maz nozīmē nopietni.. :D man nopietnais ir tas, ka varu pilnīgi būt droša,ka viņš mani nekrāptu (un par to esmu) un es viņu.. sagaidīt no viņa nedaudz greizsirdības un privātīpašnieciskus izlecienus..un tādas lietas viņš nepiekopj.. :) varbūt pat labi..viņš sniedz man brīvību..taču.. man šāda veida brīvība ir bijusi jau pārāk ilgi..un man ir palicis garlaicīgi.. :) es smaidu runājot par to, ka varam šķirties un tas tāpat neko nemainīs.. viņam būs cita..man būs cits.. redzēšu kā viņš ņemas ap citu-man nesāpēs.. es turpināšu smaidīt, jo zināšu, ka tā viņš ir laimīgs..un ja kāds man tuvs cilvēks ir laim;igs, tad laimīga esmu arī es..
hmm... varu arī mūžīgi klusēt un neizteikt savas pretenzijas.. savas vēlmes un iekāres.. taču.. es zinu, ka viņam nav labi ar mani.. un tapēc arī vēlos, lai viņam būtu kāda cita..vai saproti?! :)es viņu mīlu, jā! bet ne tādā veidā kā, iespējams, vajadzētu.. mana mīlestība pret viņu ir savādāka.. tā nav tāda kā parasti.. tāda kā pret iepriekšējo (vēlāk pastāstīšu kā viņam iet)..ne tāda kā pret citiem.. un tās mīlestības arī bijušas atšķirīgas viena no otras.. :) sākot jau ar to, ka katrs ņo šiem puišiem bijis savādāks.. pat līdzīgs nav bijis.. bet..ha! tikko sapratu, kas mani piesaista "kuteklim".. viņš ir no visiem iepriekšējiem pa drusciņai.. :)
Peksim..Peksim iet labi, lai neteiktu vairāk.. :) viņam ar Karlu dikti labas attiecības izveidojušās.. pirms pāris dienām palicis pie viņas pa nakti.. (kārtējais pasākums).. un pavadījuši lieliski laiku kopā.. :) man tāds prieks, ka viņš ir tik laimīgs, taču pazīstu māsīcu un zinu, ka viņa nekad neļaus viņam piekļut sev tuvāk par virspusīgo , jo viņa ir princese.. viņa ir pasaules naba..un tas ir tik lieliski.. viņas sabiedrībā atrodoties, ikviens sajūtas īpašāks, cik īpaša, lieliska un vienreizēja būtne viņa ir.. taču.. līdz Peksim viņa nekad nenolaidīsies.. viņa tēmē daudz augstāk.. daudz augstāk..viņa tēmē debesīs..un tās viņa arī sasniegs..atmetīs domu par kāzām vienīgi pasākuma dēļ.. aprecēsies, laidīs pasaulē smukus, gudrus un talantīgus bērnus..bet galvenais-viņa būs laimīga.. :) un laimīga tapēc būšu arī es.. man pietiek ar to laimi, kuru redzu apkārt..man pietiek redzēt cilvēku acīs to mazo gaismiņu,akas man saka, lai neuztrauktos, jo ar viņiem viss ir kārtībā.. un manā sirsniņā kļūst silti.. :)
*un nevajag pat izlikties manā priekšā, ka cilvēks ir laim;igs.. es tāpat jūtu kāda ir patiesība..un Tu zini to.. :)
**es aizvien vēl dzirdu akmeņus runājam..nē.. tie vairs nerunā..tie ir veci un dungo man dziesmiņas.. tie saka, lai nomierinos..ka viss ir kārtībā.. tie mierina mani..man pietrūkst to...un viņi zin , ka tas tiešām tā ir..nedaudz dusmojas uz mani, ka viņus pametu..taču zin,ak kādu dienu atgriezīšos..un mierināšu viņus.. jo es tak atcerējos, ka viņi man ir.. kur viņi atrodas, kur pamentu tos.. tie vienmēr man būs un atgādinās par bērnību..par to..tie vienmēr būs manu atmiņu kopums..viņos slēpjas manas ilgas un mīlestība ..mīlestība pret mājām, kuras ir tik tālu...tie stāv un gaida, kad atgriezīšo un vairs neaizbraukšu.. kaut kādu dienu es atgrieztos..kaut nu tā būtu, taču viņi vēl tic..un mudina mani.. es klusībā solos..es solos.. :) bet ja es aizbraukšu.. es nepametu vienīgi šīs mājas.. vienīgi šīs pļavas, kuras bērnībā izskraidīju.. vienīgi māsīcu..un Robi, kas uzaudzis manās rokās.. vienīgi sajūtu, māju sajūtu, kas atstāta šajā zemē, kura tik tālu un būs vēl tālāk.. lai arī, kas notiktu.. kādu dienu es atgriezīšo un ..tik un tā viss ir kārtībā, jo mana sirds atrodas tur.. tā ir mājās.. un viss ir kārtībā.. :)
***neesmu tik slima kā izklausos.. :P Tu tak vienmēr mani saproti..
****es pieņemu visus dzīves izaicinājumus.. tik ātri iemīlos..bet šoreiz? kas notiek šoreiz? kas tas ir? hmm..tas ir kkāds magnēts, kas neļauj aiziet no viņa un neļauj nevēlēties sajust viņa pieskārienus un skūpstus.. es nezinu kas notiek ar mani.. man nesāpēs..nesāp..
*****sēdēju vannā un gandrīz sāku raudāt..asaras vēl nebija saskrējušas acīs..bet satrūkos un teicu sev: "ak dievs! ko Tu dari?! ja Tu raudāsi tagad, tad raudāsi arī tad, kad viss būs beidzies..tapēc beidz.. nav vērts. viss ir kārtībā..jebkurā gadījumā".. un turpināju smaidīt..varbūt tās bija laimes asaras (kad viņš aizgāja no manis pirmo reiz') ?? laimes tapēec, ka beidzot viņš bija brīvs no manis un varēja būt laimīgs.. bet es..pilnīgā debīliķe..liku viņam pārdomāt.. un tapēc jūtos gaužām pretīga..dranķe un kretīnisma perēklis.. un viņš tak pret mani nejūt tādas jūtas.. viņam to vispār nav.. vienīgi patīkami ar mani un viss...UN TAS IR VISS..ak vai..es tik runāju, runāju un runāju.. un varētu runāt vēl ilgi..Tu tak zini.. :D bet ir tik daudzas lietas, kas liek man smaidīt un vēlos to arī Tev parādīt.. ;) arī tajās lietās, kas mani apbēdina spēju saskatīt smaida vērtās.. un sāku smaidīt.. jo kapēc gan, lai rīkotos savādāk.. jo tam nav jēgas.. :)
esmu viens no tiem idiotiem, kas tic..ka lai arī kādas būs beigas.. tās jebkurā gadījumā (vairāk vai mazāk) būs laimīgas.. :)
es nu dodos..man jāmācās.. rakstu vācu valodā pasaku.. :)
lai Tev veicas, mīļais..lai veicas.. :)*
linkpost comment

kā tas var būt?! [Apr. 4th, 2006|05:38 pm]
ārā līst lietus, bet manā sirdī spīd saule... es ilgojos pēc Jāņa..es ilgojos..un ilgojas arī viņš.. es mīlu..mīlu BEIDZOT kādu, kuru varu satikt biežāk nekā kādu citu,. kuru reiz mīlējusi un kopā bijusi..un n av nekādu sarežģījumu..ir vnk mīlestība, kuru pat nevajag slēpt.. :)
tikko sāka skanēt dziesma, kura man tik ļoti asociējas ar manu iepriekšējo (mūžīgi mīlēšu viņu..un nu kaā lieliskāko un patiesāko draugu, ar kuru neskatoties uz visu, kas noticis..saglabājies arī koķets.. :) )..iepriekšējo mīlestību..protams, sirdī savāda sajūta parādās..iespējams, ilgas, kas rodas aizvien stiprākas un stiprākas atmiņu dēļ, kas nu pilnā sparā dara savu.. jebkurš cits pēc mirkļa jau pārslēgtu kanālu, lai nedzirdētu šo dziesmu utt.. bet es ne. klausos..atceros..neliela vilšanās (varbūt pat sāp'8igi vēl, jo pagājis tik īss laiks kopš mūsu attiecību beigām)..bet es smaidu, jo atmiņas ir vienīgi pozitīvas.. man ir rieks, ka man reiz bijis šis cilvēks tik tuvu..cik vien var.. un tas piepilda mani ar tik lielisku un neviltotu, neārspējamu labsajūtu, ka..es pat nespēju to paskaidrot..izteikt vārdos.. bet ir tiešām labi..
*kārtējo reizi pārbaudīta teorija..izteiktais fakts, ka, piemēram, ja aiziesi brīdī, kad ir vislabāk..tad paliks vienīgi pozitīvi lādetās sajūtas Tavā sirdī..un tas ir lieliski..un .. no tā, ka esmu laimīga..acīs saskrien asaras.. jo es zinu, ka šim cilvēkam pietrūkstu tik pat ļoti,cik viņš pietrūkst man..taču zinu arī to, ka tas tāpat kādreiz būtu beidzies.. un tapēc..laicīgi jāizbeidz.. brīdī, kad ir vislabāk..tā saglabājot mūžīgi šīs jūtas, kas vienmēr saglabāsies.. tās nekad vairs nespēs mainīties.. es to zinu..un jūtu..taču..mēs vairs neuzsāksim attiecības, kas pārsniegs draudzības sliegsni..un arī tas, ieskatoties otra acīs un redzot mīlsetību, kas nu ir daudz spēcīgāka (draugiem esot) nekā, ja tā būtu vnk..bez mīlestības sakara iesākusies.mīlestība..attiecības, kurām tika veidots -lēni un pamatīgi- tik ļoti spēcīgs pamats, ka arī jebkurā brīdī..mēs aizejot no otra atstātu šo pamatu nekustīgu.. šo pāris sekunžu laikā..kad ieskatamies otra acīs, sajūtam šīs vienreizējās apziņas un jūtu kopumu, ka esam otram, lai arī kas notiktu.. mēs atbalstīsim otru..būsim blakus.. mierināsim..gan bēdas..gan nedienās.. un kopā arī pasmiesimies.. un acīs saglabāsies katrs mirklis... kad būs tik skumji...tik ļoti, ļoti skumji..mēs spēsim otram palīdzēt.. un arī to daram.. jo neviens cits, kā vienīgi mēs otram spējam palīdzēt tikt pāri šiem šķēršļiem..
mūžigi mūžos mēs mīlam..mīlēsim un ..mēs būsim otram arī tad, ja nebūsim runājuši gadiem.. sajūta, ka otrs kaut kur ir..tas vien būs stimuls..
varbūt izklausās skumji, bet.. tā nemaz nav..
un nu..kad man ir šī mīlestība, šis puisis, šīs attiecības.. viņš-draugs- no manis nedaudz atkāpies.. es saprotu viņu..tas pāries..es zinu..u tas lēnam jau sāk notikt.. ar šīm sarunām itkā mierinu..viņš zin, ka tomēr..vēlaizvien mīlu viņu.. un tas ir galvenais.. :)
ir jādzīvo un jāpieņem dzīves piedāvājumus, lai kādi arī tie būtu..
*nākamo gadu, iespējams, dzīvošu un mācīšos Berlīnē.. visu gadu bez mājām.. bez draugiem.. bet es vēlos to.. vēlos atpūsties.. :) lai spētu novērtēt lietas, kas man ir dotas.. :)
linkpost comment

[Mar. 26th, 2006|11:18 am]
ES NEVARU CIEST JAAAAAAAAAANJUS...viinji vieniigi moka mani..
ES ATKAL MIILU, BET KAD SAPROTU.. TAD NEKAA... baac.. kapeec man taa neveicas?!
linkpost comment

Jimmy bb.. [Mar. 18th, 2006|09:06 pm]
viņš iemīlējās manī.. tad pameta..un nu iemīlējos es.. :(
linkpost comment

kā pa burbuli.. [Mar. 7th, 2006|05:19 pm]
biju kalnos.. pēdējā naktī.. dodoties mājās.. netīšām sanāca ielaisties tuvākā saistībā ar kādu diezgan labu draugu.. pagājušas ir tikai pāris dienas.. respektīvi.. šodien ir trešā diena kopš pārrašanās mājas.. un mēs jau esam kopā.. viņš pat nākamajā dienā teica, ka sāk manī iemīlēties.. un man ir aizdomas, ka es arī..
TAČU AR VIŅU ESMU KOPĀ VIENĪGI TĀPĒC, KA IR IZDEVĪBA PABŪT KOPĀ AR KĀDU, KURU VARĒTU SATIKT PIETIEKAMI BIEŽI..UN ES VIŅU NU SATIEKU KATRU DIENU.. hmmm.. laikam ir lieki teikt, ka ar savu mūža lielo lovi neesmu pārtraukusi sakarus.. un ar otru puisi, kurš mani ved līdz izmisumam ar savu fantāziju..utt.. arī neesmu pārtraukusi neko.. mīlu vienīgi savu lielo lovi.. kurš atrodas tik tālu no manis.. god demet.. bet.. njaaa.. laikam esmu ļauna, ka spēlējos ar šo puisi-bijušo vnk draugu... bet.. ko gan man padarīsi..savādāk garlaicīgi.. un pabučoties arī varu, kad gribas.. :P
labi..galvenais, ka man pašai jautri.. :DD
linkpost comment

ar to man pietiek.. [Feb. 21st, 2006|08:02 am]
viņš atkal ir pazudis.. es atkal esmu pazudusi.. viņš zvanija-pagājušo nedēļ.. tad runājām vēl vakar.. bet tikai pāris vārdus pārmijām.. vairs nav intereses.. nav vairs tās.. pat liekas, ka īpaši stipru jūtu nav.. lieta tāda, ka, protams, viņš manā sirdī vienmēr būs.. taču.. ja mēs nonāktu divvientulībā.. es neļautos.. izturētos vienīgi kā draugs.. kā labs draugs.. un zinu, ka viņš sapratīs un spēs to novērtēt daudz vairāk, nekā savādāku izturēšanos.. es nevēlos viņu pazaudēt, izjaucot visu.. kaut gan.. nav jau vairs ko jaukt.. viss pats ar laiku beidzas.. vienīgi paliek šī nebeidzamā cieņa, draudzība, uzticība.. un tas viss kopā-mīlestība.. kuru nespēs izjaukt nekad vairs.. iespējams, piemirsīsim.. tad atkal tā uzplauks.. utt. līdz nāve mūs šķirs.. bet tā-vairs nebūs nekad.. tā kā bija.. šīs jūtas.. atbilstošajā mirklī bija tik spēcīgas.. tik daudz no visām pusēm vērstas kopā.. tik daudz, tik daudz.. un notika lūzums.. vairs nekad.. nekad vairs tā..
6.dien dodos uz kalniem.. kādu laiku atslēgšos no šejienes.. no problēmām un mīlestības.. atpūtīšos, atslēgšos.. :))
atgriezīšos.. u mēs satiksimies nākamajā dienā.. tad jau arī redzēsim.. kā šajā reizē viņš reaģēs.. ceru, ka vismaz normāli sasveicināsies.. hmmmm...
*arī pēc gadiem.. ieskatoties acīs otram.. mums būs tāda kā īpaša saikne. viņš izmainija mani. es izmainiju viņu. viņš man parādija to, ko cits neviens nespētu. es viņam parādiju to, ko cits neviens nespētu.. mēs esam darijuši tik daudz otram.. neviens cits par to pat nenojauš. mēs uzsmaidīsim arī pēc gadiem vēl. kaisle attiecīgajā mirklī mūs atkal kopā savedīs uz nakti.. iespējams sirds atkal saleksies.. bet tas pāries.. tas atkal pāries.. līdz nākamai reizei..
**bet vai kaut reizi spēsim atzīt.. atzīt, ka mīlam. un nenobīties no tā, ka mīlam, ka pazaudēsim otru.. tāpēc atgrūžam.. bet tomēr mīlam!! :)
linkpost comment

sv. Valentīna dienā.. [Feb. 1st, 2006|07:07 pm]
domāju, ka viņš vairs ar mani nerunās.. negrib redzēt utt.. pēc tā ko pateicu..
*viņš piezvanīja.. mēs atkal norunājām vairāk kā 30 min.. :)
**kad 5.dien satiku viņu.. es sapratu, ka nespēšu viņu no savas sirds izmest vairs nekad..
***kā vēlētos viņam šobrīd uz kalna būt blakus.. :)
linkpost comment

*** [Jan. 28th, 2006|11:39 am]
atvērās durvis...neredzēju to... jutu, kā manā sirdī kkas paliek siltāks... nepievērsu uzmanību... pagāja laiciņš... manā sejā no nekā parādījās smaids... manā prātā rosījās sajūtas, ka kaut kur esi tu... ka tu esi šeit... neticēju... smaidiju...
te pēkšņi.. pāri visam spēles laukumam... es ieraudziju tevi.. tavu smaidu, kas lika manām kājām nedaudz ietrīcēties.. mana sirds nu smagus dārdus manām ausīm kā mokošus stāstus stāsta... es sāku skriet.. lauzos caur cilvēku pūļiem... man vajadzēja tevi satikt.. man vajadzēja tev pieskarties... es skrēju... aizelsusies , apstājos... kādu brīdi aiz sajūsmas vēros tevī... es nespēju pieiet un kaut vārdu bilst... tu pacēli galvu... sejā parādijās smaids.. sāki kaut ko meklēt.. bet neatradi.. aizlavījos aiz tavasmuguras un aizsūtiju sms..: " ... pagriezies..."
tu lēnām, uzmanīgi pagriezies... tavā sejā bija redzams viss... tavs smaids.. laime... un asaras acīs... es sajutu tavu sirdi sitamies pret manu... mēs nespējām atrauties viens no otra.. kad beidzot atrāvāmies.. nebija ko teikt... vienīgi smaidijām... un spiedām otra roku.. nespējām noticēt, ka tiešām tas notiek.. es iemīlēju tevi... tu iemīlēji mani... mēs sākām skūpstīties.. gluži kā pēdējā tikšanās reizē, kad domājām, ka to daram pēdējo reizi...
mums nācās atkal atvadīties...
tu pagriezies un sāki skriet man pakaļ... tu teici, lai nekad vairs neuzgriežu muguru un palieku.. lai neaizeju nekad vairs. lai esmu tev līdzās vienmēr... tu teici... teici, ka mīli mani... tu beidzot pateici to... manās acīs sariesās asaras...
man nācās doties prom.. bet solījos atgriezties....
vakaros iemidzināji mani ar telefona zvanu... teici man ausī tik mīļus vārdus... es mulsu.. tev tik ļoti patika tas... bet mēs bijām tik tālu.. mēs esam tik tālu... ir zudušas cerības... ir zudis viss, kas mūs reiz savedis...
mūsu mīlestībatiek atjaunota.. nostiprināta... tā dzīvos mūžam.. mēs solījām otram..
bet ja nu kāds.. kāds uzrodas... uzrodas kāda, kas izjauks to visu...
vai ļausi man aiziet? vai ļaušu tev aiziet?
es ļaušu... jo būšu laimīga tikai tad, kad laimīgs būsi tu... es mīlu... un tā dēļ ciestu pat nāves mokas... pat nāves mokas...
linkpost comment

navigation
[ viewing | 180 entries back ]
[ go | earlier/later ]