oldambera [entries|archive|friends|userinfo] oldambera [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

vēlēties kaut būtu tuvumā.. [Jan. 28th, 2006|11:33 am] alkstu satikt viņu... alkstu sajust viņu... baidos sajust... un paaudēt šo mirkli... baidos aizmirst šo brīdi.. šo baudu.. viņu... tās nav tikai jūtas vien... tā ir visa mana dzīve... es atdodu to viņam.. lai tas lemj ko darīt tālāk.. es jutīšu katru pieskārienu.. katru kustību un smaržu... es jutīšu, kad tā paliks vēsāka.. un došos prom.. došos brīdī, kad viss vēl beidzies nebūs līdz galam... lai atstātu visu vēl tādu kā bijis... atmiņu cik labi var būt... cik labi bijis..... atstāt mīlestību... atstāt to, kas nepazudīs līdz ar manu aiziešanu... ar acu skatienu atsaukt šos brīžus atpakaļ.. raisot vēlmi visu turpināt... bet saglabājot vēlmi, kāri un mīlestību ...radot intrigu-noturēties... smaidīt.. un mīlēt... mīlēt kā jaunībā tā līdz nāve mš širs... bet tā būs laulība?! iespējams.. iepējams ne.. tad redzēs, kā iegriezīsies mūsu stāsts.. link post comment

zinot, ka mīl... [Jan. 27th, 2006|10:50 am] man ausīs skan šis nebeidzami kretīniskais pulkstenis-tā tikšķošā skaņa... vļek.. liekas, ka atrodos kādā šausmu filmā... viņš beidzot atzinās... es esmu tik laimīga... runājām ļoti ilgi... daudz klusējām.. bet vismaz es zināju kāda ir viņa īstā reakcija... mmm.... viņa balss man lika atkal... atkal iemīlēties.. nonāku pretrunā ar sevi... bet man jāsaka, ka ...ka viņš atkal ir atgriezies... UN ATKAL...atkal.. viss ir daudz spēcīgāk... daudz stiprāk... daudz... daudz... man... es sapratu cik ļoti man pietrūka viņa... un pietrūkst vēl aizvien... un sapratu, ka man nav vērts pretoties... vnk nav vērts... lai tas pats beidzas-dabīgi... bez manas iejaukšanās... un mīlēšu tik ilgi cik varēšu... jo tiešām mīlu... taču neplātīšos un nelielīšos ar to.. jo nevēlos to pazaudēt vairs... es vēlos tikai viņu... tikai to, lai viņa j'tas augtu un augtu... lai'uz mūsu jau tik ilgi būvētā pamata liekas un liekas virsū aizvien vairāk un vairāk .... tā visa, kas padara mūs lēnus, muļķus.. tik laimīgus... kas liek mums ticēt un saprast nesaprotamo.. liek redzēt to, kā iespējams pat nav... mēs mīlam.. un tagad tas ir skaidrāks par skaidru... * mani mīl netikai māte... :P link post comment

es apsulu...nesolot.. [Jan. 25th, 2006|02:47 am] Ja kādu dienu Tev būs sajūta, ka gribi raudāt, Piezvani man. Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties, Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi. Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa Nebaidies, bet piezvani man Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties, Bet es došos kopā ar Tevi. Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt Piezvani man Un es apsolu būt ļoti kluss. Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi un Tev neviens neatbildēs Steidzies ātri pie manis, jo Iespējams šajā brīdī Tu būsi vajadzīgs man. Draugu īstās sarunas rodas no klusēšanas. Svarīgs ir nevis pateiktais, Bet tas, ko nevajag izsacīt... Cilvēks kas kas mīl palīdzēt , palīdzēt jebkurā situaacijā un jebukrā solī , Līdz pat pēdējam brīdim..:) link post comment

un tā katru reizi? [Jan. 22nd, 2006|06:02 pm] atkal.. gluži kā lielu blīkšķi tiek uzsākta draudzība. katru reizi es uzsāku to ar lielu izgāšanos, kuru nekad nespēju aizmirst. šoreiz ir tieši tāpat... bet nez vai būsim draugi... respektīvi-draugu bariņš... kārtējie upuri, kuriem es ar Daci pieplijamies un dikti sākam draudzēties... pilnīgi apātiski tiek pacelts draugu būšanas jautājums.. :D njaa... cerība visnotaļ liela... un ir pamats arī šai cerībai.. :) turēšu visus īkšķus, kas pagadīsies, lai mums izdotos.. :) link post comment

skaisti! [Jan. 20th, 2006|07:33 am] man patīk brīvība, kas nu man ir dota. mana sirds pieder man. es piederu sev-kā jau vienmēr... bet es jūtos tik labi, ka man nav atbildības sajūta par to... kā un ko es daru... ka tik neaizvainotu to otru.... pfff... nu viss ir vienalga... esmu pārēdusies un man tiešām vienalga! :DD es vēlos nodoties darbam... cik labi vien iespējams to veikt un būt gandarītai ar paveikto... bet kas gan notiks, ja parādīsies atkal pie mana apvāršņa?! :O *katastrofa.. link post comment

beidzās.. [Jan. 19th, 2006|10:22 pm] mans stāsts, kas saistijās ar VIŅU.. nu ir galā.. un varu to teikt pavisam droši.. :) un man ir prieks.. man tiešām ir prieks.. manā prātā... dzīvē ir atgriezies kāds, kurš bija nozudis un neveiksmīgi piemirsts... viņš atkal ir atgriezies un sākas, nē.. turpinas mūsu stāsts-cik tas ir savādi... bet aizraujoši.. viņš aizrauj gan manu prātu, gan manu kermeni... kad runāju ar viņu.. mans prāts trīc.. es vēlos viņu... es sajūtu viņu... bet galvenais ir tas, ka viņš ir pilnīgi savādāks nekā iepriekšējais VIŅŠ... reiz jau stāstiju, ka kāds vēlējies uz mani atstāt savus pirkstu nospiedumus-nu lūk.. tas arī ir viņš, kurš turpina atstāt tos... bet mana mīlestība nepāries nekad... ne pret vienu no manām bijušajām lielajām mīlām... itkā jau piemirstu, bet kad atceros... es zinu, ka jprojām mīlu... ka joprojām ir kaut kas saglabājies tāds, kas liek manai sirdij sakustēties, kas liek tai atkal nokņudēt, bet tad... mana apziņa par to, ka tas ir pavisam ačgārni-izjauc visas sajūtas.. es vnk neatzīstu tās, jo nevēlos, lai sāktos kāda no manām iepriekšējām mīlestībām- no sākuma... vai turpinātos... jo visam ir dots noteikts laiks... arī tad, ja tas ir bijis pārtraukts un atkal atsākts.... tas tik un tā ir bijis pareizi noteiktais laiks, bet tikai ne pašam tas zināms vislabāk.. :) atkal klausos dziesmas, kas liek man raudāt un atcerēties kā bija, kā varēja būt.. bet nu... es pateicu to.. un liku sev saprast, ka tā bija tikai mana izvēle un tam bija jābeidzas... jo tās mokošās sāpes, kas mani mocija... tā apziņa, ka viņš ir tik tālu... un šīs domas, ka ja nu viņš nemaz pret mani neko nejūt.. utt... viņš nemaz man nekad tā arī neatzītos... es zinu to... arī tad, ja es miirtu.. viņš man novēlētu vienīgi vieglas smiltis, ka tas ilgosies.. ai ko tādu... bet es... es atklātu, ka mīlu viņu.. un pēc tam noteikti notiktu brīnums un viņš nenomirtu.. un mš vairs nekad nerunātu.. bet nu tas viss ir garām.. es esmu brīva... man sirds ir brīva... es daru, ko vēlos, kas patīk man... es..... es.... es vnk esmu sava... :)) man rīt ir jānodod raksts.. bet es nezinu ko lai rakstu... man ir tik grūti izlemt... hmm.... laikam ir grūti... bet nē... es atkal cenšos to visu noliegt, kaut gan zinu, ka man ir grūti... man ir kārtīgākā personības dubultošanās... viena puse ir nejūtīga un varena karjeriste ar saviem mērķiem, brīžiem pedantiska, taču otra puse ir jūtīgākais cilvēks, ko pazīstu... slinka un nevīžīga.. njaaa... un kas gan sanāk kopā?? un kā gan vari zināt kā es rīkošos, reaģēšu, ja esmu kā vismaz 2 cilvēki?? kaut vai tapēc ar mani nav viegli.. garlaicīgi... man esot savs šarms... kāds reiz man to teica... es mainos ar katru dienu... un pēdējā laikā jo īpaši... un mani tas apbur.... es pāris dienu laikā varu izmainīties raksturā līdz nepazīšanai... un tā nu tas ir... un tas piešķir man noslēpumainību, kāds cits.. savukārt teica!! :) ... un tik daudz vēl kā piemīt man... bet tik un tā... man ir tik daudz kompleksu un nepatika pret sevi... es vēlētos tik daudz ko mainīt.. un pamazām.. pamazām arī daru to... :)) link post comment

why? [Jan. 19th, 2006|01:36 am] visi shiis juutas paziist bet ne visi to atziist miilestiiba ir kaa laasts un shis ir mans staasts taa nav izmeerama naudaa,tik moraalaa baudaa to nevar atras nevar atnjem vai no zila gaisa panjemt juutas lp neslepj no citiem kas liek justies miletiem jo milestiba ir speeks kuraa nekad neslepjas greeks lai kas tu esi un kas tu buutu miilestiiba paar tevi shaa vai taa virsroku guutu vienmer bus kads kursh tevi miles vienmer bus kads kam tu busi dzilji sirds dziles miielstiibu savaa sirdii rodu to es visiem dodu kam dodu tie mani pushu pleesh tas paliidz un saapes dzeesh miilestiiba ir kaa pelde kaa okeaana dzelme es esu slaists tur lejaa viss tik skaists un sarezgiits , dazrei pat kaa miglaa tiits sapnjot var cik uziet ,cik sirds to ljauj bet realitate to tik un taa grauj viss arii kadreiz beidzaas tad asaras aciis steidzaas asaras saak pluust nemitiigas saapes paar mani virsroku guust cauram dienam manas domas tik par tevi raisaas paareejie tik pa kaajaam maisaas dievs dod man iespeeju peedeejo just sho mirkli briiinsihkjo kad viens otram ieskatiisies aciis un saciis es tevi miilu , braucam prom uz niilu j braucam taalu prom uz pasaules malu kur abi kopaa atdosim galu Milestiba ir lenpratiga,milestiba ir laipna, milestiba nav uzputiga. Ta neizturas piedauzigi, ta nepiemin launu. Ta nepriecajas par netaisnibu, bet priecajas par patiesibu. Ta apklaj visu, ta tic visu, ta cer visu, ta panes visu. Ta nu paliek ticiba, ceriba, milestiba, šis tris muusu sirdiis /by me/ link post comment

nekādu sajūtu? atkal? [Jan. 17th, 2006|04:56 pm] nu viss ir mainijies... laikam saku to jau kuro, neskaitāmo reizi, taču šoreiz tā tiešām ir... viņš saka, ka pārvāksies un mēs varēsim ko pasākt vairāk.. iespējams, ka varēsim, ja sanāks... taču... nu man liekas, ka pēc tik ilga laika (kad nerezu vinu) man... hmmm... es protmas mīlu viņu utt. taču.. ir tā kā ir.. man no vienas puses tik ļoti pietrūkst viņa, taču no otras puses es pat nezinu pēc kā vairs ilgoties, cik ilgs laiks pagājis kopš neesmu nedz redzējusi, nedz dzirdējusi viņu... kur nu vēl sajutusi viņa pieskārienus... es vairs neatceros pēc kā man ilgoties... un vēl tik daudz, kas nu man jādara... vienīgās puslīdz brīvās dienas ir 2.diena un katra otrā 5.diena... tā kā.. nez vai mums ir lemts... vienīgi- smejoties- nākamie Jāņi atkal tiks pavādīti kopā... ja tiks... :( es lūdzu viņam kādu laiku nerakstīt man vairs... tā itkā pārtraukt mūsu esošās attiecības, tas ir grūti.. bet tomēr... man ir jānomierinās no dažādām domām, kas mani uztur pie cerības, ka tomēr es gaidīšu viņu, protams, nejau kļūšu mūķene un par vīriešiem nedomāšu, bet gan... sirds mana piederēs viņam.. un tikai fantāzijas- kā būtu ja būtu.. ja viņš man blakus nu būtu0 uztur mani pie šīs pārliecības... esmu nogurusi no tā... nepārtraukti domājot kā gan būtu, ja viņš man tiešām blakus būtu.. ja mēs satiktos un ko tik vēl ne... un nu jau ir pagājis laiciņš, kad nerunājam.. es nododos darbam... un lēnām aizmirstu šīs nedaudz saglabājušās cerības... līdz atkal sākšu ar viņu runāt... taču tas vairs nebūs tā kā līdz šim.. es negribu sāpināt sevi... viņš izmainija mani... es izmainiju viņu.. mēs esam viens otram blakus neārtraukti, jo dzīvojam otra sirdī... taču tas viss ir izbalējis, tai pašā laikā palicis tik noturīgs un ar pamatu, kuru nesagraut un mūžīgi atcerēties cik otrs ir lielisks... tomēr... laiks un attālums šķi mūs ik minūti... tik daudz vārdu, tik daudz asaru... tik daudz smieklu... jūtu... ir piedzīvots... lūzuma punkts... smiekli... asaras... jūtas... pieskārieni sāk trūkt un trūkt... vārdiska skūpsta sūtījums nav tas pats, kas sajust to dzīvē... prātā otrs, bet... tai pašā laikā.. atmiņas pazib tikai vājākās un vājākās gaismās... mēs zaudējam otru... tik lēni... pamatīgi... līdz brīdim, kad sapratīsim, ka, iespējams, tā ir bijusi lielākā kļūda mūsu dzīvē, ka esam palaiduši garām otru... un sāpīgi ne pa jokam tas būs.... mūsu sirdis cietīs... bet... es izdzēsīšu tās jūtas, kas liecina pēc pieskārieniem un sauc pēc skūpstiem... atstāšu vienīgi drauga plecu, kas vienmēr spēs mūs saistīt... man pietrūks sarunas, viņa arī (TĀ JAU VIŅŠ TEICA...UN TURPINĀS TEIKT, jo nejau es viena ilgojos).. es mīlu... vēl patiešām mīlu... mīlu... mīlu...no visas sirds es viņu mīlu... salīdzinu zemapziņā visus vienīgi ar viņu... un neviens nav tik labs.. kā viņš.. bet... viņš nekad nepiederēs man... es nekad nepiederēšu viņam.. lai cik stipras būtu jūtas... tās brīžiem liekas vienīgi prāta uzburtas.. kaut gan.. sirds tā noteikti tic..es slīdu aizvien dziļāk un dziļāk šajā pārpilnajā tukšumā... kur nav vietas nekam vairs.. manī ir tukšums... man ir kkas vajadzīgs... es nezinu kas... bet mans ķermenis, prāts... sirds sauc pēc tā... UN TAS LAIKAM IR VIŅŠ, KURŠ MAN NEKAD NESPĒS BŪT PIETIEKAMI TUVU... TĀPAT KĀ ES VIŅA... *viens otram esam viss... bet.. ne līdz galam otra... es mīlu... mīlu...mīlu... man paliek slikti ap dūšu.... jo tā visa ir parlieku daudz... ir tikai vārdi, vārdi, vārdi... un nav nekā cita... man vajadzīga miesa, kurai pieskarties... viss jau ir izrunāts... aizmirst ko tādu būs viegli, jo aizmirst jau sen... tik viņš pats to nepārtraukti, ik pēc laika, atgādina man... bet tas au ir tikai atgādinājums... tikai atgādinājums... es mīlu... bet man tas ir tikai sirds tālākajā stūrīti dziļi līdz nāve mūs šķirs noglabāts... ikdienā es sastopos ar to vairs ļoti reti jau... jo viņa nav blakus... viņš satiek citas, es satieku citus... viņš ieskatās citā... es ieskatos citā... un sākas beigu sākums... kurš jau ir tik sasodīti garš un brīžiem mokoššš... un kaut vai tapēc man sāk nepatikt arī manas brīvās dienas, jo gribot-negribot manas domas kaut uz brīdi pie viņa aizklīdīs... un mana sirds nu atkal ir viena... es mīlu... ES TAK SASODĪĪĪĪTS VIŅU MĪLU... MĪLĒJU UN MĪLĒŠU... ak dievs... es jūku prātā... ka ļauju tam beigties... bet tāda nu ir dzīve... man jābeidz mocīt sevi un viņš... -pilnīgas muļķibas ... mēs zinam, ka viņš atgriezīsies... lai kā es turēdamās pretī... teikšu tik virspusīgus vārdus... viņš mani salauzīs un atkal pārsteiks ar ko jaunu... un viss būs daudz skaistāk.. daudz savādāk.. daudz stiprāk... un es atkal iekritīšu viņa rokās... un sāksies nākamais posms... mūsu dzīvē... un tad viņš atkal liks man vilties... viņš liks manai sirdij sāpēt un kliegt... es mīlu... es ilgojos... bet turos pretī un nevēlos atzīt to vairs.... man pietiek... nu pieņemsim, ka tā ir... :) palīdzēt jau sen par vēlu... lai notiek, kas notikdams.. .. es mīlu.. link post comment

mēmā dziesma [Jan. 1st, 2006|04:22 am] ...cik savādi justies tik tukšam... tik savādi just to, ka nejūtu vairs mīlestību ne pret vienu no puišiem... un tas ir gaužām pretīgi un kaitinoši... Jaunais gads nosvinēts... ar tā sakot... labākajiem draugiem, taču... ir tā, ka pietrūkst kāda, kas samīļotu... un ne jau kā draugs vien.. :) * vakar biju ieplānojusi Jauno gadu sagaidīt mājās.... ieradās māsas draugi... māte ar savu vīrieti... bet es...es sēdēju viena....man bija tik skumji.... skatījos uz visiem, kas atradās viesistabā... ak dieniņās.... kā ilgojos pēc attiecībām... pēc stabilām attiecībām... iespējams... pat pienācis laiks nopietnām attiecībām... es vēlos, lai mani mīl... lai zinu, ka arī no īta drīkstēšu pieskarties otram ar tik pat lielu emociju daudzumu asinīs... kā nakts laikā darīts tika... ak dieniņās.... es tiešām esmu nobriedusi... esmu gatava pat parakstīties uz to... ka neskatīšos uz citiem... TIKAI.... LAI MANI MĪL... UN ES MĪLĒŠU PRETĪ!....solos uzticību.... solos atdot visu... pretī tam, ka man tiks atdots....visss..... :)) ... man ir vajadzīgs kāds, kas man ir blakus gan priekos, gan bēdās.... un prastu skūpstīties tik labi... cik man gribas.... un vēl visu ko tik lai tas ar mani darītu... un es ar viņu ar'ī.... un mēs mīlētu viens otru.... mēs mīlētu.... un zinātu to.... :)) link post comment

that is all what i can say now.. [Dec. 29th, 2005|09:46 am] There was a time when I felt like I cared That I was shorter than everyone there People made me feel like life was unfair And I did things that made me ashamed Cos I didn't know my body would change I grew taller than them in more ways But there will always be the one who will say Something bad to make them feel great People are all the same And we only get judged by what we do Personality reflects name And if I'm ugly then So are you thnx. for beinG with me sinCe i remember myself...tieshi kOpaa ar tevi izauGa mana būtība, persOnība...ar tevi kOpā es esmu tik daudz kOpā piedzīvOjusi...izraudājusi,izsmējusies... link post comment

cik savādas beigas... [Dec. 29th, 2005|06:27 am] Viņš ir Norvēģijā... es šeit... bija kāds pasākums-pirts... satiku sen neredzētu draugu.... nu cik nu draugu-paziņu.... ar kuru iepazinos ceļojumā... pēc kura arī viņu vairs nebiju satikusi. Starp mums kaut kas bija.. tiešām-ne tikai fiziski, bet arī garīgi... bija tāda sajūta, ka esam kopā... ka esam pāris, ka bija kļuvis, kas vairāk kā tikai vienas nakts sakars... no rīta... nākamajā dienā... likās, ka tas viss būs uz ilgu... un tā un šitā.... tācu viņš... viņās sabijās.... vai kkā tā... un to visu izbeidza, taču es radīju viņā tādu kā uzticību... tad jau redzēs... mūsu rīta saruna bija par to... par attiecībām... un manī radās tik savādas sajūtas... es atkal biju nonākusi ar swevi pretrunās... es sapratu, ka mīlu.... un vēlos ko vairāk par dzīves izbaudīšanu... es laikam nekad netikšu vaļā no mīlestības, kas mani saista ar šo cilvēku... civēu, kas atrodas Norvēģijā šobrīd... šajos brīžos, kuri tika pavadīti paziņas apskāvienos un .... un viņa rokās....sirdī... (pēc savas pieredzes spriežot-arī gadījuma sakara laikā kaut uz mirkli ir iespējams iemīlēt otru cilvēku)... es pēkšņi satrūkos... kļuva pavisam bēdīgi.... manā prātā un sirdī.... es pati... tik nejauši savā zemapziņā biju radījusi domu, ka tas ir mans mīļais cilvēks, kurš atrodas šobrīd Norvēģijā... s tiešām apstulbu... kļuvu bēdīga... paziņa vaicāja, kas man noticis utt... kapēc esmu tik bē'diga, taču... es nespēju atzīties pati sev, ka aizvien vēl mīlu un ilgojos, neskatoties uz to, ka esmu aizmirsusi pat to kā viņš izskatās.... *tās ir tikai manī radītas platoniskas izjūtas.... domas.... par to, ka mīlu VIŅU.... drīz satikšu... un tad jau redēsim, ka patiesība ir patiesība... un man vairs nav šīs rozā brilles.... nu spēšu viņu un visu pārējo redzēt īstajā gaismā... :)) es būšu stipra.. :) link post comment

pati nesaprotu... [Dec. 11th, 2005|11:22 am] mums bija sarunāta tikšanās.... es atcēlu... pārcēlām uz nākošo dienu... es atkal atcēlu.... es nezinu kapēc teicu, ka netieku utt..... iespējams-baidijos... vēl joprojām baidos atkal uzjundīt jau pierimušās jūtas.... es viņu mīlu...nu protams, ka mīlu.... bet nu zinu tikai to, ka esmu tikusi tam visam pāri un MANA mīlestība pāraugusi savādākā fāzē-kā ret draugu... ļoti labu un cienījamu draugu (neskatoties uz to, ka ir teiciens, ka draudzība pārvēršas mīlestībā, bet mīlestība draudzībā-nekad....).. ja viņš vēlētos mani noskūpstīt-es novērstos.... es nevēlios, lai mūsu jūtas kļūtu stiprākas... es būšu viņam labākā draudzene...tāpat kā viņš man-labākais draugs... taču nekas vairāk... vakar klubā satikuHelmutu... vēlos ar viņu atkal runāt un runāt.. :)) man vajadzēja tikai ieraudzīt viņu, kad bija skaidrs-man viņu vajag... :DD link post comment

the same strory... [Dec. 3rd, 2005|01:31 pm] Every time I turn around I'm always hearin' somebody tryin' to put me down They try to say that I'm this, that I'm that But all the while they talkin',THEY DON"T KNOW ME LIKE THAT It's a crying shame what some people do They always say stuff about you that AIN'T EVEN TRUE So if you think you got somethin' you wanna say Why don't you BUILD THE NERVE TO COME SAY IT TO MY FACE It's a crying shame what some people say Sometimes I think that THEY WANNA JUST TAKE MY PLACE So while you talkin' 'bout somebody else You need to take the time and straighten yourself link post comment

cik banāli tas mēdz būt... [Nov. 28th, 2005|12:09 am] viņš ir atgriezies... jau cerēju, ka tas nenotiks... turos pretī, taču...taču jūtu, es zinu, ka visas manas pūles ir veltīgas... es tiešām cenšos, cenšos viņu nemīlēt... vēlētos kaut beidzot pazustu no manas dzīves, jo man sāp...sāp tik ļoti tas, ka nevaram būt kopā, jo dzīvojam tik tālu viens no otra....jo... jo....un vēl ir tik daudz šķēršļu....kuru patiesībā nemaz nav, mums vnk ir bail atzīties, ka vēlamies to visu...to visu, kas radies mūsos, kas radies starp mums, atgrūžam otru, sakot, ka nav vajadzīgs....pieveram acis, pavēlam sirdij paklusēt...bet nu, nu tas vairs nav iespējams, sirds kliedz...tā nespēj klusēt... jo uzjundītas un radītas vēl spēdzīgākas jūtas... drīz tiksimies, drīz mēs atkal vaigu vaigā redzēsimies... kas notiks? kas nenotiks? tas paliek jautājums gan man, gan viņam.. es centīšos, es tiešām centīšos....pieskaršos, taču neko vairāk...neļaušu viņam manī veldzēties...neļaušu viņam manī patvērties....es nepieļaušu...jau teicu, ka viss ir beidzies un nevēlos sākt no sākuma, taču viņš teica, ka nevajag sāk...vajag turpināt... viņš reiz teica, ka mīlot mani....es neatbildēju, noklusēju savas jūtas... uzradās VIŅA-ideālā... viņš stāstija par viņu....viņš vēlējās viņu....viņš dabūja, bet tad atkal tā pazuda un viņa kāre kļuva spēcīgāga... viņš atkal un atkal atgiezās pie manis... pie tādas kā pēdējās cerības, kad visas pārējās viņu atraidījušas viņš sūdzas man...man viņam jāizsaka savs viedoklis, jādod padoms... viņš ciena mani, es cienu viņu.... nav neviena cita tāda manā psaulē kā viņš, kuram tā uzticētos...un viņam tāpat ar mani... Kad pienācis laiks, kad manas jūtas pierimišas, gandrīz pat katastrofāli izsīkušas...tikai pati mazākā un niecīgākā sajūta saglabājusies...viņš vienā mirklī tai devis cerību un pāris diennu laikā sajauc manu prātu kā negudrs....tas saka cik ļoti noilgojies....cik ļoti vēlas mani samīļot..... vai spēšu kādreiz viņā iemīlēties, ko viņam darīt, lai tas notiktu...taču atgrūžu viņu, jo zinu kāds būs iznākus...zinu, ka tas nevar beigties labi...es aizliedzu sev paklausīt savai debīlajai sirdij.. taču tā rīkojas bez manas ziņas... es zinu, ka atkal tikšu šapināta...ka visas manas pūles būs bijušas veltīgas...esmu tik daudz ko mainījusi, es tik ļoti mainījusies....un te... kā no zila gaisa viņš ierodas...bāc....un atkal es sāku to pašu stāstu, kuru muļļāju jau visu šo vēstules laiku... es kliegšu, raudāšu, iespējams, rikošos nepareizi....taču nepieļaušu to visu...nu nē...man jāizslēdz tāda iespēja, ka mīlu viņu....es izslēdzu viņu no savas sirds....es izsledzu viņu no savas kaisles... es izslēdzu viņu no savas pasaules... atgriezīšu viņu tikai tad, kad man būs izdevies aizmirst par jūtām, kuras tas man sniedzis...kad aizmirsīšu par to visu, ko esmu viņam sniegusi...dāvājusi.... AK DIEVS...KAPĒC TU LIEC MAN VIŅU MĪLĒT....ES MIRSTU AIZ SĀPĒM NO TĀ, KA MŪSU MĪLESTĪBA NAV ĻAUTA BRĪVEI....KA TAI NAV ĻAUTS LIKTENIS...MAN PIETRŪKST VIŅA....BEZ VIŅA MANĪ IR NEBEIDZAMS TUKŠUMS... ES AIZBRAUKŠU...aizbraukšu un neatgriezīšos.....ja tikai tā ir iespējams tikt val''a no lietām, kas mūždien atgādina viņu, kas mūždien liek man viņā iemīlēties aizvien vairāk un vairāk...neesmu viņam atklājusi šīs visas jūtas, taču...viņš zin.....zin, ka mīlam, ka mīlam viens otru... mēs nedrīkstam pazaudēt otru...nedrīkstam....taču...AK DIEVS....es nepiedošu pēc laika sev, ka esmu pazaudējusi viņu-aizbēgot....ES TAK NEKUR NESPĒŠU PASLĒPTIES, JO VIŅŠ DZĪVO MANĪ...es dzīvoju viņš....un tā līdz bezgalība un vienīgi mūžības miegs mūs šķirs....gluži tāpat kā glupo Džuljetu un Romeo!! vai nav banāli...salīdzināt mūs ar Romeo un Džuljetu?? es vēlētos....vēlētos kaut vai tikai vienu niecīgāko sarunu....kaut vai to...lai tikai manai sirdij beigtos izmisuma sajūta....taču...un ja nu rodas nepārvarama kaisle....ja nu es neizturu un ļaujos viņam....un tad atkal ne'bus labi, jo nedrīkstu satikt viņu...tas nozīmē... tas nozīmē mīlestību...tas nozīmē aizmiršanos...jaunas jūtas...tas noimē visu pasauli...mana pasaule augtu....ES VIŅĀ IEMĪLĒTOS VĒL VAIRĀK UN VAIRĀK... līdz notiktu lūzuma punkts....līdz man kļūtu nelabi....nelabi no viņa.... līdz kurienei tas mūs aizvedīs?? līdz kurienei?? link post comment

I will never ever.... love somebody like I loved you... :( [Nov. 28th, 2005|12:07 am] I’ve put my trust, in you Pushed as far as I can go For all this There’s only one thing you should know... I tried so hard, And got so far, But in the end, it doesn’t even matter I had to fall, to loose it all, But in the end, it doesn’t even matter link post comment

RAKSTS... [Nov. 25th, 2005|01:30 pm] manu rakstu rīt publicēs, taču...es to negribu vairs...rakstīju to no sirds...centos, tiešām centos....man bija vēl tik daudz ko rakstīt....tik sulīgi daudz.... uzrakstīju....vēsi....bez asaras pat vienas ar ne...nekāāā.....VIŅU PUBLICĒS....to jau zin visi....pat cilvēks par kuru to rakstīju zin......bet no''eloju, ka izdariju to, ka uzrakstīju....izcīnīšu sev vietu zem saules, taču ar upuriem...ar vislielākajiem upuriem, kādus spēju jeb kad likt... :(( *piedodiet tie, kam nāksies ciest....es negribēju... link post comment

ej...bet neaizej... [Nov. 14th, 2005|05:57 pm] es uzrakstīju rakstu nra.... bet man neizdevās, es nespēju izteikt pat 4to daļu no tā visa, ko vajadzēja, ko vēlējos....kā jau visi pārējie...es to nespēju....taču manu darbu tik un tā publicēs... :) es nezinu, ko nu lai daru....manī tik un tā ir tas tukšums....pazudis viņš bija tikai uz kādu mirkli....kad iepazinos ar Ģirtu (ja viņu vispār tā sauc)...es pat nezinu, ko lai ar sevi daru....man pietrūkst kaut kā...bet es nezinu kā... man vajadzīgs siltums, bet nezinu kāds....man vajadzīgs kaut kas, bet es nezinu kas... tiecos pēc kaut kā, taču nav ne jausmas pēc kā....man tiešām pietrūkst...man pietrūkst.... link post comment

dupsītis... :D [Nov. 8th, 2005|02:04 am] viņš ir vnk lielisks...es neavaru...pat spētu viņā iemīlēties.... man pat liekas, ka vakar tas notika... :)) link post comment

kas notiek?! [Nov. 5th, 2005|04:28 pm] viss ir galīgi savādi palicies... man nav iedvesmas rakstīt rakstu...bet man tas jāuzraksta vnk nepārspējams... :) šobrīd runāju ar VIŅU....savādi.....tādas sarunas...tik vēsas...atceros kādas tās bija agrāk.. cik savādi kārtējo reizi apjēgt, ka laiks maina it visu...kā vispār, laikam ejot, viss mainās... it īpaši attiecības... iespējams skarbā realitāte... link post comment

vai manu dieniņ... [Oct. 31st, 2005|07:40 pm] ja vien tu zinātu kā viss ir mainijies... jau esmu aizmirsusi kā mīlēt viņu.....te pēkšņi...pēc tik ilga laika klusēšanas...viņš atkal uzrodas un vēlas visu turpināt...tā irkā nekas nebūtu noticis...es paņemu un aiz vislielākās neiecietības triecu to caur puķītēm pie vellla!! man izdodas...viņš saraujas...viņš nesaprot, kas noticis....tas mīlot....nu re! par vēlu tas mīl....es vairs ne...nu labi, nemelošu, sirdija tak nepavēlēt, bet šīs jūtas tiešām ir minemālas...tikai tādās atmiņu eiforijas līmenī...es par viņu vairs nedomāju, jo esmu satikusi kādu citu...:) SĀKU IEMĪLĒTIES...;)) laikam tiešām esmu slima....tas tak nav normāli, vai ne?! cik vāāāāār...bet šoreiz (kā parasti) viss ir savādāk...viņš ir DAUDZ vecāks par mani....bēēēēt.....nejau uzreiz tik ļoti vecs...viņš nav pensionārs....neuztraucies...hmmm.....tas kārtējo reizi ir kas jauns....un vēlos to izstudēt, iepazīt....viņš mani apbūris ar savu mīļumu... :) es esmu noilgojusies, tevis dēļ, pēc kārtīga mīļuma....kuru tu man neprati sniegt...tāds nu redz ir rezutlāts... :) laikam jau bija jāsaka tie pēdējie vārdi...bet kam tie, ja zinu, ka tik un tā tie nebūs šeit pēdējie par VIŅU.... un vēl-satiku iepriekšējo mīlu....jauki...esam abi draugi...manī nerosījās nekādas iepriek''sējās jūtas...tiešām...esmu priecīga, ka man viņš ir dots... aaaa.....un šodien ar draudzeni pamanijām kādu džeku, kuram tik smuks dupsītis...nekad tik sexīgu vēl nebiju redzējusi... :P nu tas tā....virspusīgi arī vis... piedod, ka tik ilgi neko nerakstiju...DEPRESIJA...vakari pie svecēm...vīrakiem....mūzikas...asarām....es skumu, ilgojos un klusībā mīlēju...nu tas viss ir beidzies un nosolos vairs nepadoties šai nekad neizzustošajai kailei...iespējams...pēc gadiem, kad varbūt vēl tiksimies, kad varbūt mūsu ceļi krustosies....es ļaušos šim neaprakstāmajam un burvīgajam jūtu vilnim...bet nez vai liktens mums to būs lēmis....NEZ VAI TAD NEBŪS PAR VĒLU....NU TAD REDZĒSIM....VAI BIJIS VĒRTS...:) link post comment

navigation [ viewing | 200 entries back ] [ go | earlier/later ]