| ŠODIENA-SVĒTDIENA- 25.06.2006. |
[Jun. 26th, 2006|04:25 pm] |
eju jau ilgi... neviena cita šeit- tikai es. Viņš zvana man un saka, kur jāiet, bet viņš nezina, viņš nesaprot, ka manis tur nav, ka neesmu pat tuvu tai vietai, kur man vajadzētu būt... manī panika un izmisums mīt... šīs smiltis, kas nu jau berž manas pēdas, dzen mani izmisumā... tās aizvien nevēlamākas kļūst. Visapkārt tumšs. Eju jau vairākas stundas. no krūmiem uzglūn fantāziju radītās acis un patiesi biedējošie ļaudis. mierinu sevi ar domu, ka vairs nav tālu. tālumā dzirdu balsis. tālumā dzirdu smieklus. tuvumā dzirdu ūdens šalkas. vairs nav tālu- mierinu sevi.
spēki ir izsīkuši. vēlos kliegt. šīs smiltis tik lēni un mokoši galē mani nost. domas nu tik neizdibināmi tālu nu klīst. nokrītu ceļos. ievainojuma pēdas nu kāds koks manā celī ir atstājis- mani tas neuztrauc. izmisums mani pārņēmis pilnībā. nespēju piecelties un turpināt ceļu. es tai visā neklausos. šīs prāta un emociju celtās sienas, kas mani mēģina nospiest, cenšos neredzēt. iekliedzos. balss, kā pārpildītā klusumā, atskan tālē... lēnām uzsāku rāpot, jo nedrīkstu padoties. izdzirdu vēju. kļūst karsti. pieceļos, sāku skriet. skatienam paveras smilšu pārklāts kalns. vienīgā doma, kas patiesībā ir cerība- kaut tas būtu pēdējais. bezspēcīgi, pēdējos spēkus atdodot ar pilnu atdevi, skrienu. skrienu šajā smilšu kalnā. nespēdama apstāties, pakrītu. paceldama galvu, ieraugu cerību. mierinājumā noskrienu no šī kalna. skrienu. nometu visas mantas- man ir vienalga. nokrītu ceļos. ūdens apskalo manus ceļus... raustīti ievelku elpu. sirds smagnēji dod ziņu par savu eksistenci. atveru uz mirkli aizvērtās acis. mani pārņem miers. esmu tur kur esmu. esmu galā. tālāk ceļa nav. vairs nedošos nekur. acīs saskrien asaras. ak, pazudusī es, atradusies. esmu pie jūras-kur man noteikti nevajadzēja būt... taču mans ceļš ir galā, esmu laimīgāka kā jebkad agrāk.
no muguras puses kāds maigi un mīļi apskauj mani. viņš zināja, ka mana sirds spētu atvest mani vienīgi šeit. mēs palikām tur. zvaigznēm lūdzām sapņu piepildījumu. šajā apskāvienā sajutu mājas. saklausīju solījumu, ka vairs netiks pieļauts kas tāds, es vairs neapmaldīšos. šis prāta terors vairs neieslodzīs mani savā cietokšņu veidīgajā būrī.
tapu brīva. vējš glāstīja mnu seju, matus. lūpas un mute pilna brīvības garšas. es tapu brīva...
MARIJA |
|
|
