03:16 pm
Februāra vidus vēl nekad nav nācis tik lēni kā šogad - man taču beidzot noņems breketes. Tikai augšējo žokli gan pagaidām, apakšiņu ņems aprīlī, bet - akdievs, kā nespēju vairs sagaidīt! Nevarētu teikt, ka neesmu pieradusi čakarēties katru rītu un vakaru ar tīrīšanu, tāpat kā nevarētu apgalvot, ka man vairs būtu neērti (kā tas bija sākumā) bildēs plati smaidīt, un arī faktam, ka nevaru krāsot lūpas (jo, tās uzkrāsojot, mana mute izskatās pēc asiņaina dzelzceļa), esmu divu gadu laikā veiksmīgi tikusi pāri, taču, ak vai, ak vai, kā es gaidu to dienu. Es taču pat kaudzi lūpukrāsu esmu pēdējā laikā sapirkusi ar domu, ka nu tik būs, beidzot varēšu tēlot femme fatale sarkanām lūpām. Nu, kā tāds bērns, nu!
Vienā brīdī gan šķita, varbūt likt nevajadzēja, prieks izmaksā nedaudz pāri tūkstotim (ieskaitot breketes, regulāras vizītes, kapes, noņemšanu utt.) nekā briesmīga taj' mutē nebija, naudu taču varēja izmantot lietderīgāk, taču tagad, kad beidzot, beidzot redzu pasākuma galu un malu, ne nopriecāties, cik glīti mani meža zvēriņa ilkņi iebīdījušies cilvēka vietā. Varu vien nožēlot, ka izdarīju to nevis 13 gadu vecumā, bet augstskolā, bet tā jau ir, nāk laiks, nāk padomiņš jeb, Rozenbergu Elzas vārdiem runājot: "Ne vidusceļu laipot, es gribu pilnību!"
05:01 pm
Cita starpā beidzot sākusies ziema, jāiemaina skaistums pret pufaiku (kas var būt foršāks par siltu pufaiku stiprā salā?), rudens apavi jāsapako kastēs, jāiegādājas kaut kādi brienamie zābaki vīkendiem. Kopš ilgiem laikiem esmu nopirkusi arī abīti zālē, prasās aktivitāšu un disciplīnas, sesija arī jau pusē - grūtākajā eksāmenā ever (kurā izkritusi 1/3 kursa) norauts skaists astoņi (jo es taču vienmēr esmu teikusi, ka tas, ka man nepatīk mācīties no galvas teoriju, nenozīmē, ka man ir problēmas ar kāzusiem). Tas tāds interesants temats vispār - tik daudzi cilvēki, kas teorijā mūžīgi dabū deviņi, desmit, kāzusos knapi velk dvašu, un tad ir tie, kuriem piederu es un kuri nav iezubrījuši teoriju, taču ļoti veiksmīgi spēj atrisināt 80% kāzusu. Nu, bet tas tā. Kas vēl tāds, laikam nekas: priecājos par pastkartēm no Austrijas, prātoju, kur un kā šogad aizceļot, ēdu šokolādi un čekoju internetveikalos laptopus - deguna galā bakalaurs, tēmas vēl nav, tikai cerība, ka blakus stāvēs Hugo Grocija gars, jo darbs tač` starpt.publiskajās tiesībās(!) pie prasīgākā pasniedzēja pasaulē.
05:48 pm
Redzējāt, kā šobrīd izskatās Turaidā, redzējāt? Man visas malas deg, kā gribas piekrāmēt mašīnu pilnu draudziņiem un braukt, bet nekā - nākamnedēļ trīs eksāmeni, turklāt joprojām neviens nav atradis laiku, lai man iemācītu braukt, bet pasažieru dzīvības apdraudēt arī nevarētu teikt, ka ļoti velk. Gandrīz vai jāņem mašīna pašai un jābrauc slidināties uz savu roku vienatnē - tās mūžību ilgstošās sekundes bija drausmīgākās manā mūžā, nekad neko tādu vairs negribu piedzīvot tāpēc vien, ka kaut ko nemāku.
