susļiki mīļie, katru reizi, KATRU, kad iedomāsieties čīkstēt par dzīves garlaicību, apnicību vai citam blēņām, esiet tik labi un atcerieties savu pēdējo briesmīgāko slimošanu. atcerieties, cik briesmīgi jutāties, kad temperatūra sit augstu vilni, lauž visu, ko vien var un nevar, puņķi iemitinajušies ne vien deguna dobumā, bet, šķiet, aizbetonējuši smadzenēm paredzēto vietu un nespēks tāds, ka grūti pat plakstiņus turēt vaļā. atcerieties to visu ļoti precīzi un ļaujiet smadzenēm apspēlēt šo krāšņo ainu, bet pēc tam pārjautājiet sev, vai tiešām šobrīd viss ir tik slikti vai arī ir vērts savākt savu sūdu kopā un izdarīt kaut ko lietderīgu vai vienkārši patīkamu, lai sajustos labāk emocionāli un pēc tam spētu gāzt kalnus, jo patiesībā jums taču nekas nekait un jūs to varat!