damn, kaut kas ir jādara ar to pamuļķīgo smaidiņu (jeibogu, nevaru paturēt iekšā), jo īpaši pēc nedēļas nogalēm, jo mans neadekvātais prieks darba virtuvē pirmdienas rītā ir absolūti nenoslēpjams un durās acīs kā...kā...es nezinu kā īsti kas, ja jau kolēģis uzjautrināti un nekļūdīgi konstatēja, ar ko es nodarbojos vakarnakt... protams, tas izvērtās par nepiedienīgu vārdu apmaiņu, kurā gan paķircināju, gan atsēdināju, neko nenoliedzot un vienlaicīgi neapstiprinot, taču nevienam no mums nebija ne mazāko šaubu par sarunas "priekšmetu"... :)

nedēļas vidū parasti izdodas smaidīt nepamanītākai, mikiki