no komunikācijas viedokļa nekā laba jau tur nav, kad laiku pa laikam smadzeņu darbību raksturo slow motion režīms. Tad tiek aizmirstas lietas, procesu nosaukumi un ordināras darbības tiek izveiktas oriģinālos izpildījumos, jo, redz', esi pārāk bremzēts, lai laikus attaptos, kā lieta sadarīt vienkāršāk (un iedomājieties kāda katastrofa tā ir manā gadījumā, ja pie pilnas saprašanas un rūpīgas pilnrežīma lietu apsmadzeņošnas es tik un tā izvēlos lielākoties sarežģītākos, bet produktīvākos rezultātu nesošos rīcības plānus un darbības).

BET šobrīd man patīk, ka tad smadzeņu darbība ir tieši tik lēna, lai pirksti paspētu līdzi un drukātais teksts nav jāpārlasa 2x, labojot vietām sajauktos burtus vai vārdus, kas ir pusrakstīti.

mikiki