kā reizi otrādi, jo skaudrāk iecirtās apziņā fakts, ka mans ķermnis kā reizi pieder tikai un vienīgi man vienai - mans vienīgais privātīpašums, uz kuru nevienam nav pilnīgi nekādu tiesību.

neesmu radusi apzināties, ka nedzīvojam 21. gs., bet gan vēl akmens laikmetā un alu cilvēks uzskata, ka drīkst atļauties jeb jo, ko diktē instinkts.

turklāt es tiešām nedomāju, ka man kā tādai tur bija kāds sakars - es vienkārīs pagadījos pa ceļam. neīstā laikā, neīstā vietā tā teikt.