mums ar dzīvokli ir tāda prelūdijas fāze -
maza tielēšanās pirms iestājas patīkamā sadzīves rutīna,
kad lietas ir atstrādātas,
kad ir zināms, kur un kas stāv,
kad sadzīve noris autopilotā.

mums ir labi kopā,
bet vēl sarkstam un bālējam par jaunatklāto -
risinam, lai uzlabotu.

pamazām sinhronizējamies un pielāgojamies,
un brīdī,
kad dzīvoklis smaržos pēc manis (lai arī cik dīvaini tas neskanētu) nevis svešas dzīvesvietas,
tās būs manas mājas!

tas ir tik satraucoši - pamazām atgūstu līdzsvaru, pamazām atgūstu sirdsmieru!

slurp, mani susļikiņi! ;)