man pēķšņi palika ļoti, ļoti žēl nedzirdīgos cilvēkus, jo, kad man nekas nelīdz un emocijas veļas pāri pār malām, palīdz mūzikas terapija, bet kas tad ir viņiem? tā jau ikdienas vides daž-ne-dažādās ir tik draudīgas, bet vņiem nav pat mūzikas.

tagad sametās kauns, ka es vispār mēdzu īdēt un sūkstīties - man ir 2 rokas un 2 kājas un pa lielam visi pārējie orgāni funkcionējoši, lai arī ar kaprīzēm. mēs tik ļoti nevērtējam, ka funkcionējam, jo uztveram to pašu par sevi saprotamu, bet tie visi pat vissīkākie organisma procesi patiesībā ir tik sarežģīti - visi tagad aši, aši sapriecājamies, ka mums viss ir kārtībā!