man šķiet, ka manu konstanto panīkumu varēt skaidrot ar nosacītu vientulību (nē, nu, nepārprotiet - es mīlu pavadīt laiku ar sevi, man vajag ļoti daudz laika sev, turklāt es vairumu cilvēku nepanesu principā, bet...) - kopš puse no maniem draugiem ir aizbraukuši uz trimdu ārpus LV vai laukiem, dzīve vairs nav tik saulaina un krāsaina. nekad nebiju domājusi, bet man ir pārāk daudz laika priekš sevis! āāāā