reizēm rodas sajūta, ka es kolēģiem esmu staigājošā atrakcija - nevar beigt brīnīties, kur es varu atrast tik daudz risinājumus jautajumiem un atrunām, ar kurām viņus terorizē ikdienā. Jo redz viņi nebūtu iedomājušies, kur nu vēl uz sitiena.

Es nezinu - varbūt no patstāvīgas dzīves, kur problēmas jārisina pašiem, nevis to darīs māmiņas/tētiņi, vīri un vēl sazin' kas!

BĻĀĢ!

nevaru izlemt - tā ir priekšrocība vai lāsts, jo besī, besī, besī visaptverošā ņergu būšana!