kad pati biju sīkā (ceru, ka neaizskaru neviena jūtas - tas nav mans mērķis) ar pārāk pieaudzīgu domāšanu, man šķita, ka aizspriedumi vecuma kontekstā ir tizli un vienīgais, kas ir svarīgi, ir domāšana, attieksme un saprāts. tagad, kad vairs neesmu vecuma grupā līdz 23 (nezinu, kāpēc tieši 23 un tas nenozīmē, ka ar 24 un 25 utt. ir pietiekami), pašai ir šie aizspriedumi. laikam jau svarīgākā atklāsme, kas šajā kontekstā ir nākusi, ir tas, ka viss augstāk minētais nav pietiekams, kamēr cilvēkam nav dzīves pieredzes, jo bez tās nav iespējams redzēt kopainu, ir tikai tas, ko paši gribam redzēt un uzskatīt par realitati pat, ja tā liekas drūmās krāsās (iespējams, ka jo īpaši, ja liekas drūmās krāsās).