ap maniem vecākiem ir tāds stōrijs, ka es nemaz nevarēju neizaugt par vienu nolāpītu romantiķi. bet tā kā tēvs bija idiots un visu pats sačakarēja, tad es nevarēju arī vienlaicīgi neizaugt par ciniķi. tagad, kad šamais ir labojies un kļuvis par supertēvu un lielisku cilvēku, man ļoti žēl, ka viņi nekad nevarēs viens otro atklāt no jauna, jo tagad viņi ir tie, kādi vienmēr ir gribējuši būt. jaunība ir traka lieta - reti kurš/a saprot, ko vajag un ko gribās, kur nu vēl prot to savienot.


secinājums - vīrietis pat dabūjis to, ko grib, visu pats sačakarēs. tas gan nenozīmē, ka es sievišķus uzskatu par zelta gabaliņiem.