pieteicās ciemos sen neredzēts ciemiņš - mana mediķu draudzene, tā, kurai meitiņa.

un mani pārņēma tāda iedvesma - es cepu un šmorēju. nespēju Gatavot pati sev. kaut kas jau jāēd, tad tiek uzsildīts kāds pusfabrikāts, izvārīti kādi makaroni. un tikai tad, kad kuņģis novests līdz histērijai, tiek pagatavota kāda zupa, kāds gulašs, kāds sacepums, kura kumosi strēdz kaklā. tā lūk.

labi, bet ne par to stāsts.

sēžam virtuvē un viņa stāsta par savu mazo A. un es kūstu un ķiķinu par katru nieku. oki, viņai tas stāsts ir galīgi debīls - tāds gadās, ja uzraujas/samīlas psihopātiskā varmākā, bet toties, lai arī cik grūti nebūtu, viņa šķiet laimīga un nemaz nenožēlo sapārināto hromosomu rezultātu. tad nu es tā domāju (tā, neviens neķer trieku - bērnus tuvākajā 5gadē neplānoju un kļūstu diezgan histēriska no domas vien)es visu laiku esmu visu kontrolējusi, plānojusi, izlēmusi pati un izvēlējusies laiku, kad kas notiks vai nenotiks. a ko tad, ja es izlemšu, ka nu ir laiks, bet mans reproduktīvais aparāts teiks:
pigu! negribēji pavardu un pati savu futbolkomantu gados 17, tagad TAVS vilciens ir aizbraucis!

not willing to have kids NOW, but afraid to lose control/chance.