Noskatījos Avataru. Es gribu uz Pandoriju un būt avatars - sevi spēju vairāk saasociēt ar viņiem, patiesībā idejiski saplūst pilnībā, atšķirībā no cilvēces kopumā. Filmas emocionāli spilgtākajos kadros tiešām no sirds ienīdu cilvēci un kārtējo reizi apzinājos, cik ļoti man tomēr riebj cilvēki.

Es saprotu, ka tā ir tikai filma un tas ir režisoru nopelns, ja tā ir tik emocionāli saistoša un saviļņojoša, tomēr man žēl, ka nav tādas vietas un nav tādas civilizācijas, kas būtu pieejama. No otras puses, zinot cilvēces pradažnuju dušu, var būt i labi, ka tāda vieta nav zināma, pat ja eksistē milzu univerzumā. :)