Esmu visa piesūkusies ar Ziemassvētku eiforiju, gaidu sniegu un spītīgi, spītīgu turos pretī jūsu, jā, jūsu, mani susļikiņi, negācijām!

un man ir labi. un es esmu priecīga. un es gaidu svētkus - tādus īstus, siltus un gaišus - ar ģimeni un tradīcijām, jā, par spīti visām hreņām, kas notikušas, par spīti sarūgtinājumiem (Dainis teica, ka mani ir apbrīnojami viegli iepriecināt, kad lika lampu - vēl jo vairāk nesaprotu, kā apkārtējai pasaulei tik bieži izdodas sarūgtināt?! - retorisks jautājums) un nereti asarām.

Es gaidu svētkus, kuros varēšu līdz muguras sabrukumam cept un šmorēt, klāt galdu, kamēr sīkais bračka ar ģimenes vīriiešiem gatavo egli - liek kājā, pušķo (ar iepriekš sagatavotiem rotājumiem, citādi vīrieš' radītā psihodēlija ir prātam neaptverami amizanta :D :D :D)

Un tad māju ceptām piparkūkām, kuras atgādina nezvērus un ķiņķēziņus, kas pašu - manu un brāļuka - rokām darinātas!

Jā, Z-svētki man ir ģimenes, māju, rūpju ne raižu svētki!

Lāāv'ja, mani susļikiņi!

Sniega, vairāk sniega - tradīcijās ir arī ar sīko iet uz kalnu, kas pilskalnā ir rīlī, rīlī skērijs! :)

Jā, esmu visa, visa piesūkusies ar Ziemassvētku eiforiju... :)