ziniet, es laiku pa laikam esmu iedomājusies, ka varētu rakstīt visāda veida rokasgrāmatas - nu, tur kā veiksmīgi un mazāk traumatiski pārvākties, kā tikt galā ar savu dzīvi, kā darīt "to un šito"...un acīmredzami, ka atslēgas vārds ir darīt.

bet ir viena grāmata, kuru es nekad nerakstītu, lai gan varētu, jo tā teikt "ja nav kazai piena, tad nav".

6dien, gatavojot bračkas dz.d. kūku, man piepalīdzēja 5 gadīga palīdzīte, kas ir ļoti audzināta, ļoti atsit mani viņas vecumā - ar izdomu, nepakautrēsies palīdzēt, nejautā stulbus jautājumus - un vispār zelta bērns.

nu tad tā - tagad neapkrītam - man riebjas bērni! vismaz ne savi toč'! un tas bērns tiešām ir apbrīnojami jauks, tikai man likās, ja vēl 15min. kāds to no manis neaizvedīs (noņēmos apmēta 1.5 vai 2 h), es izlikšu viņu aiz durrvīm. bet nu, tā kā es esmu pieaugusi, bērns to nemanīja un bračka paziņoja, ka es būtu laba un jauka aukle! jak!

māte mani jau paspēja nodēvēt par vecmeitu un bērnu nīdēju... jap!

bet ja nopietni - es nesaprotu, kā cilvēki, pie pilna saprāta esot, ievieš bērnus? tas taču nozīmē tuvākos 20 gadus visu savu laiku, naudu un pacietību ziedot tikai tam mazajam Tavam/jūsu dublikātam - man taču tik daudz nervu šūnu nav!