Ja runa būtu par vīrieti es piekristu. Nē, patiesībā, ja runa būtu par vīrieti - piedošanas nebūtu, jo šajā jautājumā man ir tikai balts-melns.

Bet, tā kā šajā gadījumā runa ir par draudzeni, tad tā nav nedz nespēja, nedz gļēvums, bet gan apziņa, ka katram savi tarakāni galvā un daži tarakāni neļauj izdarīt tā, kā zini, ka vajag, bet gan liek darīt tā, kā ego piepūšas.

Tāpēc arī nāk piedošana no manas puses - man arī ir smags raksturs un es zinu, ka mēdzu pāršaut pār strīpu, tāpēc esmu pateicīga draugiem, kas uz to piemiedz acis. Bieži piemiedz :)...

Bet, ja godīgi, kopumā es piedod neprotu, varu tikai aprakst/aizmirst/izdzēst. Pašsaglabāšanās instinkts.