Es arī nespēju saprast koncertus Ukrainas atbalstam. Latvijas situācija bija citāda, mums nekad nebija jāsaskaras ar tāda mēroga uzbrukumu. Pirms WWII mēs gļēvi padevāmies bez neviena šāviena, bet pēc neatkarības pieteikšanas mums bija tikai daži upuri. Toreiz plānoto PSRS armijas izrēķināšanos mums novērsa čečens Dudajevs, kurš atteicās izpildīt pavēli.

Vācieši pirms šī kara atteicās piegādāt Ukrainai ieročus, jo uzskatīja, ka viņi tāpat tūlīt zaudēs, un tā vietā sūtnim iedeva ielūgumu uz atbalsta koncertu. Protams, ka tas tika uztverts kā apvainojums.

Principā jau man vienalga, lai jau dzied, ja tas jau nevienam nekaitē. Bet ļoti labi saprotu ukraiņu pozīciju pret šo visu dziedāšanu. Jo viņiem šobrīd tiešām vajag ieročus, nevis ordeņus.