Es jau biju parunāties pagājušā gada beigās un visus tos mērus, ko man ieteica, arī pielietoju. Izrādās, ka bērns vnk pazaudējies - vecāki nav novilkuši nekādas robežas, viņai nav rāmju, kuros jādzīvo, bet bērnam tādus rāmjus obligāti vjagot, jo citādi viņš apjūk. Nu, izturējāmies kā pret līdzvērtīgu, bet izrādās - nedrīkst. :)
Sākumā gāja traki, tagad ir ok jau ilgāku laiku. Protams, visādi gadās, bet tā pa lielam - tiešām parunāšanās man atvēra acis.
Paskatīsies, kā būs. Ja vajadzēs, ies atkal. (ceru, ka nevajadzēs)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man personīgi liekas, ka var gan robežas, gan izturēties kā pret līdzīgu. Es vienmēr ilustartīvus piemērus izmantoju. Un parasti sīkiem tad tā bilde arī saslēdzas.

(Reply to this) (Parent)