Bērna adoptēšana ir tāds čakars, ka reti kurš iztur līdz galam. Tātad pateicoties likumu stingrajam burtam tiem bērniem cerēt uz ģimeni praktiski nav iespēju. Tajā pašā laikā bērnunamos redz gultiņas nepietiekot un vajadzīgi visādi atbalsti. Kā pastāstīja viena bērnu slimnīcas māsiņa - bērni, kas paņemti no nelabvēlīgajām ģimenēm ir jēliem dibeniem un pusbadā novardzināti - labākajā gadijumā, tad tos iegrūž bērnu namos, kur viens saslimst ar gripu un visi bariņā pakaļ. Tas protams ir labāk, nekā atdot ģimenei, kuriem nesanāk četru cipara alga, nav personīgā māja, zelta retrīvers un Colgate smaids. Labāk to naudu būtu iegrūduši, lai saved kārtībā adoptēšanas sistēmu un kaut kā uzlabojuši bērnu namus, nevis te saskatījušies Grejas anatomijas, eksperimentētu uz izmisušu mātīšu un nodokļu maksātāju rēķina.

(Reply to this) (Thread)

Nu, nav tā, nav - par to pārdabisko čakaru! Manu draugu ģimene pirms gada adoptēja puisīti. Jā, bija pirms tam jārunā ar psihologu, jā, atnāca tante no bāriņtiesas(?) uz mājām. Nu, un viss. Kā teica mana draudzene - 9 mēneši grūtniecības un pēc tam vēl dzemdēšana ir daudzreiz lielāks čakars.:)

(Reply to this) (Parent)